Atuanas kapenes

-   Tur glabājas dārgumi; Thara man par tiem reizēm ir stāstījusi. To ir tik daudz, ka ar tiem var piepildīt desmit tādus Dievkaraļa tempļus, un arī tad vēl paliktu pāri. Zelts un gadsimtiem senas trofejas, iegūtas pirms neskaitāmām paaudzēm. Tas viss ir ieslēgts pazemes alās un velvēs. Vēl mani neved turp, liek man gaidīt un gaidīt. Bet es zinu. Tas viss atrodas zem Zāles, zem visas Kapeņu Vie­tas, ari te, zem mūsu kājām. Tur ir milzīgs gaiteņu un eju tikls Labirints. Tas ir kā liela, tumša pilsēta zem kalna. Tas ir pilns ar zeltu, senlaiku varoņu zobeniem, seniem kroņiem, kauliem, gadiem un klusumu.

Meitene runāja gluži kā transā, pacilātas jūsmas pār­ņemta. Manans klusēdams viņu vēroja. Viņa apaļā seja reti pauda citādas jūtas kā vienīgi rāmas, piesardzīgas skumjas, bet šobrīd tā bija skumjāka nekā parasti. Jā, un tu esi valdniece tam visam, viņš teica. Klusumam un tumsai.

-   Jā, esmu. Bet viņas man neko nerāda vienīgi virs­zemes telpas aiz Troņa. Nav parādījušas pat nevienu ieeju pazemē, tikai reizēm par tām kaut ko nomurmina. Viņas nelaiž mani klāt manai valstībai! Kāpēc viņas liek man tik ilgi gaidīt un gaidīt?

-   Tu esi jauna. Un varbūt viņas baidās, mazā, Ma­nans atbildēja sava piesmakušajā altā. Tā tomēr nav viņu valstība. Tā ir tavējā. Tur ieiedamas, viņas nokļūst briesmās. Nav tāda mirstīgā, kas nebaidītos no Bezvārda gariem.

Arha neko neteica, bet acis viņai iezibējās spožāk. Atkal Manans viņai bija palīdzējis uz kaut ko paskatīties no citas puses. Thara un Kosila viņai vienmēr bija likušās nesatricināmi stipras, baisas un saltas, un viņai pat prātā nebija ienācis, ka tās no kaut kā varētu baidīties. Tomēr Mananam noteikti taisnība. Viņām ir bail no tam vietām, no tiem spēkiem, kam pieder Arha. Viņas vairās iet tum­šajās vietās, jo baidās tikt apēstas.

Tagad, iedama līdzi Kosilai lejup pa Mazā nama pakā­pieniem un augšup pa stāvo, līkumoto taku uz Troņa zāli, Arha atcerējās šo sarunu ar Mananu, un viņu atkal pār­ņēma iekšēja līksme. Lai kurp viņu vestu, lai ko viņai rādītu, viņai nebūs bail. Viņa zinās savu vietu.

Iedama pa taku paris soļu aiz Arhas, Kosila teica: Ka mana kundze zina, viens no viņas pienākumiem ir upurēt noteikta veida gūstekņus augstas kārtas noziedz­niekus, kas ar zaimošanu vai nodevību grēkojuši pret musu valdnieku Dievkarali.

-    Vai pret Bezvārda gariem, piebilda Arha.

-    Pareizi. Kamēr Apēstā vēl ir bērns, viņai neklājas uzņemties šo pienākumu. Bet mana kundze vairs nav bērns. Važu istaba atrodas gūstekņi, kuri pirms mēneša ar musu valdnieka Dievkaraļa žēlīgu rīkojumu tika atsūtīti šurp no valdnieka pilsētas Avabatas.

-   Es nezināju, ka gūstekņi ir atsūtīti šurp. Kāpēc man tas nebija zināms?

-   Gūstekņus atved naktī, un to dara slepeni, kā pare­dzēts senajos Kapeņu rituālos. Tagad manai kundzei jā­nāk pa slepeno taku un jānogriežas te, gar sienu.

Arha nogriezās no takas un devās uz priekšu gar aug­sto akmens sienu, kas apjoza Kapakmeņu teritoriju aiz 'l'roņa zāles. Sienas akmeņi bija lieli un masīvi: mazākie no tiem katrs svēra vairāk par pieaugušu cilvēku, un lielā­kie bija prāvu ratu lielumā. Kaut gan akmeņi izskatījās raupji un neaptēsti, tie bija rūpīgi pielāgoti cits citam un cieši savienoti savā starpā. Tomēr dažās vietas siena bija iegruvusi, un akmeņi gulēja bezveidīgās kaudzēs. To va­rēja izdarīt tikai ilgs laiks, gari tuksneša gadsimti ar tvei­cīgām dienām un saltām naktīm, tūkstošgadīgās un nere­dzamās kustības pašu kalnu iekšienē.

-    Kapeņu sienai ir ļoti viegli tikt pāri, teica Arha, iedama gar sienu uz priekšu.

-    Mums nav pietiekami daudz vīriešu, kas to varētu pārbūvēt, Kosila atbildēja.

-    Bet mums ir pietiekami daudz vīriešu, kas to varētu apsargāt.

-    Tikai vergi. Viņiem nevar uzticēties.

-    Ja iebaidītu, tad varētu uzticēties. Lai viņi saņem tadu pašu sodu kā svešinieks, kam viņi ļāvuši spert kāju uz svētās zemes sienas iekšpusē.

-    Kāds ir šis sods? Kosila nejautāja tādēļ, lai uzzi­nātu atbildi. To viņa Arhai bija iemācījusi jau pirms ilga laika.

-   Galvas nociršana Troņa priekšā.

-Vai tā ir manas kundzes griba, lai gar Kapeņu sienu tiktu nostādītā sardze?

-    Jā, meitene atbildēja. Viņas pirksti garo, melno piedurkņu iekšienē sajūsmā sažņaudzās. Arha zināja, ka Kosila negrib izbrīvēt vergus sienas apsargāšanai, un tas patiesi bija lieks darbs: no kurienes lai šeit rastos sveši­nieki? Nebija ticams, ka tuvākās jūdzes apkārtnē kāds varētu tīši vai netīši ieklīst, palikdams neviena ne­pamanīts, un Kapakmeņiem viņš noteikti netiktu pat tuvumā. Taču sargs ir goda apliecinājums Kapenēm, un diez vai Kosila drīkst pret to iebilst. Viņai ir jāklausa Arha.

-    Šeit, dzedra balss teica.