Atuanas kapenes

-Tad iesim prom! Arha ļoti spalgi iesaucās. Pagrie­zusies viņa aizsteidzās līdz koka durvīm un izskrēja no Važu istabas gaiteņa melnumā. Tas šķita tik patīkams un mierīgs kā bezzvaigžņu nakts kluss, necaurredzams, bez gaismas un bez dzīvības. Arha ienira tīrajā tumsā un Iraucās uz priekšu kā peldētājā pa ūdeni. Kosila steidzās nopakaļ, arvien vairāk atpalikdama, klumburodama un elsodama. Arha bez stomīšanās atrada vajadzīgos pagrie­zienus un ejas, kas bija jāievēro šurpnākot, izsteidzās cauri plašajai, atbalšu pilnajai Zemakmcnei un saliekusies uzrāpās augša pa beidzamo garo eju līdz aizvērtajām akmens durvīm. Tur viņa notupās un sataustīja garo at­slēgu gredzenā sev pie jostas. Viņa to atrada, bet nevarēja atrast atslēgas cāurumu. Neredzamajai sienai nespīdēja cauri ne sīkākais gaismas stariņš. Arhas pirksti taustījās pār to, meklēdami slēdzeni, bultu vai rokturi, bet neko neatrada. Kur jābāž atslēga? Kā lai tiek ārā?

-    Kundze!

Tālu aiz muguras šņācoši un dobji ieskanējās Kosilas balss, kuru pastiprināja daudzas atbalsis.

-    Kundze, durvis no iekšpuses nav atveramas! Tur nav izejas. Pa turieni atgriezties nevar.

Arha atspiedās pret akmeni. Viņa neko neatbildēja.

-Arha!

-    Es esmu šeit.

-    Nac šurp!

Četrrāpus kā suns viņa devās lejup pa šauro eju, līdz sataustīja Kosilas svārkus.

-Pa labi. Atrak! Es te nedrīkstu kavēties. Šī nav mana vieta. Aiz manis!

Arha piecēlās kājās un ieķerās Kosilas drebēs. Viņas devās uz priekšu gar divaini grebto alas sienu labaja pusē un pēc krietna brīža nokļuva melna tukšumā. Tagad ceļš! veda augšup, un ejas bija pakāpieni. Meitene joprojām cieši turējās Kosilai pie drēbēm. Viņas acis bija aizvērtas.

Caur aizvērtajiem plakstiņiem viņa sajuta sarkanu gaismu. Iedomājusies, ka tā atkal ir lāpas apgaismotā, piedūmota telpa, viņa neatvēra acis. Taču gaiss smaržoja tīkami un pazīstami, tas bija sastavējies un sauss, un pakapieni zem kājām bija stāvi kā spraišļu kāpnēm. Arha atlaida Kosilas tērpu un paskatījās apkart. Virs galvas bija atvērta lūka. Sekodama Kosilai, viņa izrāpās pa to arā. Tā ieveda pazīstamā telpā, mazā akmens celle, kurā stāvēja dažas lādes un dzelzs kastes; ta bija viena no ista­bām aiz Troņa zāles. Gaitenī aiz durvīm blāvoja pelēka, krēslaina dienasgaisma.

-   Otras durvis, Gūstekņu durvis, ved tikai iekšā ejās. Ara tās neved. ŠI ir vienīga izeja. Ja ir vēl kada cita, man la nav zināma un arī Tharai ne. Ja tāda ir, tā jāatceras tev pašai. Bet es domāju, ka nav. Kosila joprojām runāja pusbalsī un ar tādu ka apslāpētu niknumu. Masīvā seja melnajā kapucē bija bāla un mikla no sviedriem.

-    Es neatceros pagriezienus, kas veda uz šo izeju.

-    Es pastāstīšu. Kādreiz. Tev tie jāatceras. Nākam­reiz es neiešu līdzi. Tā nav mana vieta. Kundzei tur jāiet vienai.

Meitene pamāja ar galvu. Paskatījusies vecākās sie­vietes sejā, viņa redzēja, cik tā izskatās savāda bāla, vaji slēptu baiļu pārvērsta, tomēr triumfa pilna; šķita, ka Kosila tīksminās par Arhas vājumu.

-   Turpmāk es iešu viena, Arha teica un gribēja no­vērsties no Kosilas, taču juta, ka pamats zem kājām pa­zūd un istaba sāk griezties. Viņa saļima mazā, melnā kau­dzē pie priesterienes kājām.

-     Gan iemācīsies, Kosila teica, joprojām smagi elpodama un nepakustēdamās no vietas. Gan ie­mācīsies.

Sapņi un nostāsti

Arha vairākas dienas jutās slikti. Viņai ārstēja drudzi. Lielāko dienas daļu viņa pavadīja gultā vai ari sēdēja rē­najā rudens saulē uz Mazā nama lieveņa, lūkodamās rie­tumu kalnos. Meitene jutās vārga un apmulsusi. Prātā visu laiku atgriežas vienas un tās pašas domas. Viņa kau­nējās par savu ģīboni. Pie Kapeņu sienas nebija nolikts neviens sargs, bet Arha zināja, ka vairs neuzdrīkstēsies Kosilai par to jautāt. Viņa vispār vairs negribeja Kosilu redzēt nekad! Tāpēc, ka viņu mocīja kauns par savu ģīboni.

Bieži, sēdēdama saulē, Arha iztēlojās, ka izturēsies nākamajā reizē, kad dosies tumšajās vietās zem kalna. Daudz reižu viņa domāja, kāda nāve liks mirt nāka­majiem gūstekņiem tam jānotiek izsmalcinātāk, at­bilstošāk Tukšā troņa rituāliem. >

Katru nakti viņa tumsā pamodas kliegdama: Viņi vēl nav miruši! Vini aizvien vēl mirst!

Arha daudz sapņoja. Viņa sapņoja, ka jāvāra ēdiens, lieli katli ar gardu biezputru, un visi tie jāizlej kādā zemes cauruma. Viņa sapņoja, ka nes tumsā pilnu kausu ūdens, lielu misiņa kausu, kas jādod kādam izslāpušam cil­vēkam. Bet līdz šim cilvēkam viņa nekad netika. Viņa ikreiz pamodas, pati juzdama slāpes, tomēr negāja meklēt ūdeni. Atvērtām acīm viņa palika guļam savā bezlogu istabā.

Kādu rītu pie viņas atnāca Pente. Arha no lieveņa re­dzēja, ka viņa tuvojas Mazajam namam bezrūpīgā pastai­gas solī, it kā būtu atklīduši šurp pavisam nejauši. Ja Arha nebutu sākusi runāt, Pente nebūtu kāpusi augšā pa pakā­pieniem. Bet Arha jutās vientuļa un uzrunāja viņu.