Atuanas kapenes

Pente zemu paklanījās, kā jādara katram, kurš tuvojas Kapeņu priesterienei, tad smagi apsēdās uz kāpnēm bla­kus Arhai un izdvesa: Fū! Viņa bija kļuvusi diezgan liela un tukla; katra piepūle lika viņai pietvīkt koši sārtai, un tagad viņa bija sārta no šurpnāciena.

-    Es dzirdēju, ka tu esot slima. Pataupīju tev dažus ābolus. Kaut kur no melnā ietērpa bagātīgajām krokām viņa izvilka niedru tīkliņu, kurā bija seši vai astoņi skaisti, dzelteni āboli. Pente tagad bija iesvētīta Dievkaraļa kal­pībā un Kosilas pārraudzībā kalpoja viņa templī, taču par priesterieni viņa vēl nebija kļuvusi un joprojām mācī­jās un strādāja kopā ar jaunajām māceklēm. Šogad mēs ar Popi šķirojām ābolus, un es izlasīju pašus labākos. Vi­ņas vienmēr kaltē taisni tos skaistākos. Protams, tie vis­labāk glabājas, bet tā šķiet tāda izniekošana! Vai nav skaisti?

Arha pārlaida pirkstus zeltaini bālajām, samtainajām ābolu virsmām un paskatījās uz sīkajiem zariņiem, pie kā vēl turējās brūnas, vārās lapas. Skaisti gan.

-    Ņem, ēd! Pente teica.

-    Tagad ne. Ņem tu!

Pente pieklājīgi izvēlējās pašu mazāko un notie­sāja to ar desmit sulīgiem, ietrenētiem, kāriem kodie­niem.

-   Es varētu ēst visu dienu, viņa teica. Man nekad nav diezgan. Kaut es varētu kļūt par pavāri, nevis par priesterieni! Es gatavotu labāku ēdienu nekā tā vecā sīkstule Nataba, bez tam man ļoti patiktu izlaizīt katliņus… Jā, vai tu jau dzirdēji par Munitu? Viņai vajadzēja spod­rināt misiņa podus, kuros glaba rožu eļļu, zini, tos garos, šauros, kas izskatās pēc aizkorķētam krūzēm. Un viņa nolēma, ka jāiztīra arī iekšpuse, iebāza roku ar visu lupatu iekšā un, iedomājies, nevarēja vairs dabūt ārā! Pūlējās tik ilgi, līdz piepampa visa locītava, un pēc tam roka, protams, bija iesprūdusi pa īstam. Tad viņa sāka skriet apkārt pa guļamistabām, brēkdama: "Es nevaru dabūt to nost! Es nevaru dabūt to nost!" Bet Punti ir pakurls, viņš iedomājās, ka izcēlies ugunsgrēks, un kliegdams sāka saukt kopā uzraugus, lai tie nākot un glābjot mācekles. Uahto tobrīd slauca kazas, viņš izdrāzās no aploka ska­tīties, kas noticis, un vārtus atstaja vaļā, un visas slau­camās kazas tika ārā pagalmā un saskrēja ap Punti, uz­raugiem un mazajam meitenēm, un pa vidu Munita vicināja roku ar misiņa podu galā, gandrīz histērijā krizdama, un viss tur ņudzēja vien, un tad no tempļa iznāca Kosila. "Kas ir? Kas te notiek?" viņa noprasīja.

Pentes apaļā, gaišā seja savilkās nepatīkami ņirdzīga grimasē, kas nepavisam nebija līdzīga Kosilas saltajai sejas izteiksmei un tomēr tik ļoti atgādināja Kosilu, ka Arlias smieklos ieskanējās gandrīz vai bailes.

-    "Kas ir? Kas te notiek?" Kosila prašņāja. Un tad… un tad brūnā kaza viņai iebadīja… Pente ļāva vaļu tādiem smiekliem, ka asaras sakapa acis. Un M…M…Munita iebelza kazai… ar p…p…podu…

Abas meitenes, ceļgalus aptvērušas, locījās un kratījās smieklu lēkme, gandrīz vai aizsmakdamas.

-   Un tad Kosila apgriezās un teica: "Kas ir? Kas ir?" Un teica to… k…k…kazai… Stāsta beigas pazuda smieklos. Beidzot Pente noslaucīja acis un degunu un izklaidīgi sāka ēst otru ābolu.

Arhai no tik pamatīgas smiešanās mazliet apreiba galva. Viņa nomierinājās un pēc brīža jautāja: Kā tu nokļuvi šeit, Pente?

-Ā, es biju mātei un tēvam sestā meita, un viņi vien­kārši nevarēja tik daudzas mūs izaudzināt un izprecināt. Tāpēc, kad man palika septiņi gadi, viņi aizveda mani uz Dievkaraļa templi un novēlēja viņam. Tas notika Osavā. Tur laikam bija pārāk daudz jauniņo mācekļu, jo drīz vien mani atsūūja uz šejieni. Vai varbūt viņiem likās, ka no manis iznāks īpaši laba priesteriene vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tur gan viņi maldījās! Ar jautru un reizē skumīgu izteiksmi sejā Pente nokoda ābola kumosu.

-    Vai tu labāk gribētu nebūt priesteriene?

-   Vai es gribētu? Protams! Daudz labprātāk apprecētu cūkganu un dzīvotu kaut vai grāvi. Es labprāt darītu jebko citu, lai tikai man nevajadzētu palikt šeit dzīvai apraktai šajā sievu barā miruša tuksneša vidū, kur nekad neviens pat neatnāk! Bet nav jau nozīmes vēlēties, jo nu jau es esmu iesvētīta templī un piesieta tam uz visiem laikiem. Tomēr es ceru, ka savā nākamajā dzīvē būšu Avabatas dejotāja! Jo es to būšu nopelnījusi.

Arha lūkojās lejup uz Penti ar tumšu, ciešu skatienu. Viņa nesaprata. Viņai likās, ka viņa nekad agrāk nav Penti redzējusi, nav isti paskatījusies uz šo apaļo, sulīgas dzī­vības pilno būtni, kas priecēja acis tāpat kā šie zeltainie āboli.

-   Vai tad templis tev neko nenozīmē? viņa diezgan skarbi jautāja.