Atuanas kapenes

Šajā ejā, kas ar nelielu slīpumu atkal veda augšup viņas pagāja garām atverei kreisajā pusē, pec tam saza­rojumā nogriezās pa labi; pazemes aklumā un klusumi viņas vadija tikai tauste. Nemitīgi vajadzēja vilkt rokai pār ejas sienam abas pusēs, lai nepalaistu garām kad» atveri vai ceļa sazarojumu. Tauste bija vienīgais pava donis; ceļu nebija iespējams redzēt, to varēja vienīgi turē abās rokās.

-Vai šis ir Labirints?

-   Nē. Šis ir mazākais eju tīkls, kas atrodas zem Troņa

-    Kur atrodas ieeja Labirintā?

Arhai patika šī spēle tumsa, viņai gribējās minēt vē nopietnāku mīklu.

-Otrā eja, kam mēs pagājām garam Zemakmcnē. Ta­gad pa labi jauztausta koka durvis varbūt mēs jau esan palaidušas tās garām…

Arha dzirdēja, ka Kosilas rokas neveikli grābstās gai sienu, taustīdamas raupjo akmeni. Viņa pārlaida pirkstu! klintij un pēc brīža sajuta zem tiem gludu koku. Pagrudus viņa juta, ka durvis čīkstēdamas padodas. Nākamajī mirkli Arhu apžilbināja gaisma, un viņa brīdi palika stāvam.

Viņas iegāja plašā, zemā telpā ar skaldītu akmeņu sienām. To apgaismoja viena kūpoša lāpa, kas karājās le lles galā. Telpu pildīja kodīgi dūmi, kam nebija, kur iii/plūst. Arhas acis sāka sūrstēt un asarot.

Kur ir gūstekņi? 

-Tur.

Beidzot viņa aptvēra, ka trīs bezveida kaudzes telpas liilakajā malā ir cilvēki.

Durvis nebija aizslēgtas. Vai neviens viņus neapsiļrgā?

 Tas nav vajadzīgs.

Arha vilcinādamās pagājās mazliet uz priekšu un mēģināja cauri dumu aizsegam kaut ko saskatīt. Gūstekņi bi ja saslēgti važās abas kājas un viena roka tiem bija pieķēdēta pie lieliem, siena iekaltiem gredzeniem. Ja tie gribeja apgulties, pieslēgtā roka palika karājamies gaisā pie ķēdes. Bārda un mati tiem bija savēlušies pinkainā  ikulī, kas kopa ar ēnām pilnīgi aizsedza seju. Viens l'usteknis pa pusei gulēja, divi bija sakņupuši sēdus. Viņi liija kaili. Smaka no viņiem bija spēcīgāka par kodīgajiem dumu izgarojumiem.

Viens no gūstekņiem, šķiet, vēroja Arhu: meitenei li­kās, ka viņa redz iezibamies ta acis, kaut gan droši to nevarēja pateikt. Pārējie nepakustējās un nepacēla galvu.

Arha aizgriezas. Viņi vairs nav cilvēki, meitene teica.

-Viņi nekad nav bijuši cilvēki. Viņi bija dēmoni, ne­labo gari, kas gribēja pacelt roku pret svēto Dievkaraļa d/ivibu! Kosilas acis lapas gaisma gailēja ar sarkanu spīdumu.

Arha vēlreiz paskatījās uz gūstekņiem, bijības un ziņ­kāres pārņemta. Kā cilvēks var stāties pretī dievam? Ka tas notika? Saki, kā tu uzdrošinājies uzbrukt dzīvam dievam?

Vīrietis stingi skatījās viņā caur melno matu mudžekli, bet neatbildēja neviena vārda.

-    Pirms viņus aizveda no Avabatas, viņiem izgrieza mēles, Kosila teica. Neruna ar viņiem, kundze! Viņi ir apgānīti. Gūstekņi pieder tev, bet ar viņiem nevajag sarunāties, uz viņiem nevajag skatīties, par viņiem ne­vajag pat domāt. Viņi pieder tev, lai tu atdotu viņus Bez­vārda gariem.

-    Kā viņi jāupurē?

Arha vairs neskatījās uz gūstekņiem. Viņa bija pie­vērsusies Kosilai un centās gūt spēku no masīvā auguma un ledainās balss. Viņai reiba galva un metās nelabi no dūmiem un netīrumu dvakas, tomēr viņa šķita domājam un runājam pavisam mierīgi. Vai tad to pašu viņa nav darījusi jau daudz reižu agrāk?

-    Kapeņu priesteriene vislabāk zina, kāda nāve būs patīkama viņas valdniekiem, tāpēc upurēšanas veids jāiz­vēlas viņai pašai. Iespēju ir daudz.

-Lai Gobars, sardzes kapteinis, nocērt viņiem galvas! Un asinis tiks izlietas Troņa priekšā.

-   Tāpat kā, upurējot kazas? Kosila, šķiet, vīpsnāja par viņas iztēles trūkumu. Arha stāvēja kā apdullusi.; Kosila turpināja: Turklāt Gobars ir vīrietis. Neviens, vīrietis nedrīkst ienākt Kapeņu Tumšajās vietās, to taču mana kundze nav aizmirsusi? Ja viņš te ienāks, tad ārā vairs neizies…

-   Bet kas viņus atveda šurp? Kas dod viņiem ēst?

-   Uzraugi, kuri kalpo manā templī,Dūbijs un Uahto;; viņi ir einuhi un drīkst te ienākt, veikdami pakalpojumus Bezvārda gariem, tāpat kā to drīkstu es. Dievkaraļa kareivji atstāja gūstekņus sasietus ārpusē aiz sienas, un es kopā ar uzraugiem ievedām viņus šeit pa Gūstekņu durvīm, sarkanā akmens durvīm. Tā notiek katru reizi.

ēdienu un ūdeni viņiem nolaiž lejā pa lūku no istabas aiz Troņa.

Arha paskatījās augšup un blakus ķēdei, kuras gala karājās lāpa, ieraudzīja akmens griestos koka četrstūri. Tas bija pārāk mazs, lai pa to varētu izspraukties cilvēks, bet lejup no tā karājās virve, ko varēja aizsniegt vidējais no trim gūstekņiem. Arha atri novērsa skatienu.

-    Nu tad lai viņiem vairs nedod ēst un dzert. Un lai nodzēš lāpu.

Kosila paklanījās. Un ko darīt ar līķiem, kad viņi būs beigti?

-   Lai Dūbijs un Uahto aprok tos lielajā alā, kurai mēs gajam cauri Zemakmenē, meitene atbildēja, un viņas balss kļuva arvien augstaka un spalgāka. Tas jāizdara lumsa. Mani valdnieki tos apēdis.

-   Tas tiks izdarīts.

-   Vai tā ir labi, Kosila?

-   Tā ir labi, kundze.