Atuanas kapenes

Pente, kas allaž bija padevīga un viegli iebiedējama, šoreiz nemaz neiztrūkās. Jā, es zinu, ka tavi Valdnieki tev ir ļoti svarīgi, viņa teica ar tādu vienaldzību, kas Arhu gluži satrieca. Tur vismaz ir kāda jēga, jo tu esi viņu sevišķā kalpone. Tu neesi īpaši iesvētīta, tu esi īpaši dzimusi. Bet paskaties uz mani! Vai man ir iemesls just kādu sevišķo bijību pret Dievkarali un tā tālāk? Viņš galu gala ir tikai cilvēks, kaut ari dzīvo Avabatā, pilī, kam apkart iet desmit jūdzes un visi jumti no zelta. Viņam ir kādi piecdesmit gadi un pliks pakausis. Tas redzams visās statujās. Un es varu galvot, ka viņam jāapgriež kāju nagi tāpat kā jebkuram citam vīrietim. Es labi zinu, ka viņš ir arī dievs. Tomēr man šķiet, ka viņš būs daudz dievišķāks pēc tam, kad būs miris.

Arha piekrita Pentei, jo klusībā pati bija sākusi uzska­tīt pašieceltos dievišķos Kargadas imperatorus par iz­nireļiem, viltus dieviem, kas cenšas nolaupīt īstajiem un mūžīgajiem Spēkiem atdodamo godu un pielūgsmi. Tomēr Pentes vārdiem cauri skanēja kaut kas tads, kam viņa nepiekrita, kaut kas viņai pilnīgi jauns un biedē­jošs. Viņa nebija aptvērusi, cik cilvēki ir dažādi un cik dažādi tie skatās uz dzīvi. Viņa jutās gluži kā paskatīju­sies augšup un piepeši ieraudzījusi tepat virs galvas jaunu, lielu un apdzīvotu planētu, pilnīgi citādu pasauli tādu, kurā dieviem nav nekādas nozīmes. Pentes pārlieci­nātā neticība viņu biedēja. Un izbiedēta viņa saslējās pretī.

-Tā ir taisnība. Mani Valdnieki ir miruši jau sen, sen, un tie nekad nav bijuši cilvēki… Vai zini, Pente, es varētu paņemt tevi Kapeņu kalpībā. Viņa runāja laipni, itin kā piedāvādama draudzenei labāku izvēli.

Sārtums tūlīt pazuda no Pentes vaigiem.

-    Jā, viņa teica, tu to varētu. Bet es neesmu… es neesmu tā, kas labi derētu šim darbam.

-    Kāpēc?

-    Man bail no tumsas, Pente klusi atbildēja.

Arha nicinoši nošņācās, tomēr jutās apmierināta. Gal­venais bija panākts. Pente var neticēt dieviem, taču viņa baidās no vārdā nesaucamajiem tumsas spēkiem tāpat kā ikviens mirstīgais.

-   Es to nedarīšu, ja tu pati negribēsi, Arha teica.

Sekoja ilgs klusums.

-   Tu kļūsti arvien vairāk līdzīga Tharai, Pente savā klusajā, sapņainajā balsī teica. Cik labi, ka tu nekļūsti līdzīga Kosilai! Bet tu esi tik stipra! Man ļoti gribētos būt stiprai. Bet man tā patīk ēst…

-   Ēd vesela! Arha atmeta ar uzjautrinātu pārākuma apziņu, un Pente leni notiesāja trešo ābolu līdz pēdējai sēkliņai.

Pēc pāris dienām Vietas mūžīgo rituālu prasības pie­lika punktu Arhas savrupībai. Kazai nelaikā bija at­skrējuši divi kazlēni un saskaņā ar paražu tos vajadzēja upurēt Dvīņu Dievbrāļiem; tas bija svarīgs rituāls, kurā Virspriesterienei katrā ziņā jābūt klāt. Tad pienāca jauna mēness periods, un Tukšā troņa priekšā vajadzēja veikt tumsas ceremonijas. Arha elpoja reibinošos izgarojumus no zālēm, kas uz lielām bronzas paplātēm tika dedzinātas Troņa priekšā, un viena dejoja melnajā tumsā. Viņa dejoja neredzamajiem mirušo un vēl nedzimušo gariem, un dejas gaitā gari sapulcējās ap viņu, sekodami ņirbošo kāju kustībām un pagriezieniem un lēnajiem, pārliecinātajiem roku vēzieniem. Viņa dziedāja dziesmas, kuru vārdus ne­saprata neviens cilvēks un kurus viņa pirms daudziem gadiem bija iemācījusies zilbi pa zilbei no Tharas. Ne­redzams priesterieņu koris pustumsa aiz lielās, divkāršās kolonnu rindas atbalsoja dīvainos vārdus, un gaiss plašajā, pussagruvušajā telpā virmoja daudzās balsīs, it kā sanākušie gari atkārtotu dziesmu vārdus vēl daudz reižu pēc kārtas.

Avabatas Dievkaralis vairs nesūtīja uz Vietu gūs­tekņus, un pamazām Arha pārstāja naktīs sapņot par trim sen jau mirušajiem cietumniekiem, kuri gulēja aprakti seklās kapu bedrēs lielajā alā zem Kapakmeņiem.

Viņa sakopoja drosmi, lai atgrieztos šajā alā. Viņai jāatgriežas tajā: Kapeņu priesterienei jāvar ieiet savā valstībā bez bailēm, lai to kārtīgi iepazītu.

Kad viņa pirmoreiz aizgāja turp viena, lūka bija smaga, tomēr ne tik smaga, ka viņa bija baidījusies. Arha iepriekš bija sevi tik nesaudzīgi noskaņojusi, tik nelokāmi apņēmusies nokāpt lejā viena un saglabāt vēsu prātu, ka, nokļuvusi tur, gandrīz vai izjuta vilšanos: te taču nav, no kā baidīties! Varbūt te ir kapi, bet tie nav redzami. Re­dzams nebija nekas, visapkārt valdīja melna tumsa un klusums. Un tas bija viss.