Atuanas kapenes

Reiz Arha jautāja: Kas bija tie, kuri nāca aplaupīt Kapenes? Vai tādi vispār ir bijuši? Doma par laupītājiem viņai šķita aizraujoša, bet neticama. Kā viņi varētu slepeni piekļūt Vietai? Svētceļotāji te iegriezās ļoti reti, to bija vēl mazāk nekā gūstekņu. Laiku pa laikam no Četru zemju mazākajiem tempļiem šurp tika atsūtītas jaunas mācekles vai vergi vai ieradās neliels cilvēku pulciņš, kas atnesa zeltu, kā arī retu vīraku ziedojumu kādam no tempļiem. Tas bija viss. Neviens te neiegriezās aiz nejaušības vai nolūkā pirkt, pārdot, apskatīt vai zagt; ne­viens neparādījās šeit bez īpaša rīkojuma. Arha pat nezināja, cik talu ir līdz tuvakajai pilsētai divdesmit jūdžu vai vairāk, un tuvākā pilsētiņa bija maza. Vietu sargāja un aizstāvēja tukšums, savrupība. Ikvienam, kas sadomātu šķērsot tuksnesi, Arha sprieda, būtu tikpat liela iespēja palikt nemanītam kā melnai aitai sniegotā klajumā.

Arha bija kopā ar Tharu un Kosilu, kuru sabiedrībā viņa tagad pavadīja daudz laika, ja neuzturējās Mazajā namā vai zem kalna. Bija vējains, auksts aprīļa vakars. Viņas sēdēja pie neliela salvijas ugunskura telpā aiz Dievkaraļa tempļa Kosilas istabā. Gaitenī aiz dur­vīm Manans un Dūbijs spēlēja spēli ar nūjiņām un kau­liņiem meta gaisā nūjiņu saišķus un centās uztvert pēc iespējas vairāk no tiem uz delnas virspuses. Manans un Arha joprojām mēdza klusībā uzspēlēt šo spēli Mazā nama iekšējā pagalmā. Nokritušo nūjiņu graboņa, pie­smakušie uzvaras vai sakāves izsaucieni un rāmie uguns spraksti bija vienīgās skaņas, kad apklusa priesterieņu sarunas. Ārpusē aiz sienām pletās tuksneša nakts dziļais klusums. Laiku pa laikam to pārtrauca reta, spēcīga lietus graboņa.

-    Senos laikos daudzi ir nākuši izlaupīt Kapenes, bet nevienam tas nav izdevies, Thara atbildēja. Kaut gan viņa bija mazrunīga, laiku pa laikam viņai patika at­cerēties kādu stāstu, un parasti viņa to stāstīja pēc Arhas aicinajuma. Šovakar Thara izskatījās tāda, no kuras va­rētu izvilināt jaunu stāstu.

-    Ka viņi to uzdrošinājās?

-   Viņi uzdrošinājās, Kosila teica. Tie bija pesteļotāji, burvji no lekšzemēm. Tas notika pirms tam, kad Dievkaralis sāka pārvaldīt Kargadu zemes; tolaik mēs vēl nebijām tik spēcīgi. Burvji atbrauca kuģos no rietu­miem uz Karego-Atu un Atuanu, izlaupīja piekrastes pilsētas, lauku mājas un pat aizgāja līdz svētajai pilsētai Avabatai. Viņi teica, ka braukuši šurp, lai nogalinātu pū­ķus, bet palika, lai aplaupītu pilsētas un tempļus.

-   Un viņu lielie varoņi nāca pie mums, lai izmēģinātu savus zobenus, teica Thara, un vērptu savas ķecerī­gās burvības. Viens no viņiem, liels pesteļotājs un pūķu valdnieks, varenakais no visiem, te piedzīvoja lielu ne­veiksmi. Tas notika sen, ļoti sen, bet šo stāstu joprojām atceras un ne tikai šajā vietā vien. To pesteļotāju sauca Errets-Akbe, un viņš rietumos bija gan karalis, gan burvis. Viņš ieradās mūsu zemēs un Avabatā apvienojās ar da­žiem augstdzimušiem kargadiešu dumpiniekiem, un mēģināja atkarot pilsētu no Dvīņdievu Iekšējā tempļa Augstā priestera. Viņi cīnījās ilgi cilvēka burvestība karoja ar dievu zibeni, un templis tika sagrauts. Beidzot Augstais priesteris salauza pesteļotāja zizli, pārlauza uz pusēm viņa varas amuletu un pieveica viņu. Pesteļotājs aizbēga no pilsētas un no Kargadas zemēm un aiztraucās pari visai Jūrzemei uz tālāko rietumu malu; tur viņu nobeidza pūķis, jo viņa burvju spēks bija zudis. Un kopš tā laika lekšzemju spēks un vara visu laiku ir gājuši ma­zuma. Bet Augstā priestera vārds bija Intahins, un viņš bija pirmais no Tārbu nama, no tās dzimtas, kas vēlāk, pēc gadsimtiem un pravietojumu piepildīšanās, deva Karego-Atas priestcrkaraļus, bet no tiem savukārt nāca visas Kargadas Dievkaraļi. Tā, lūk, ir noticis, ka kopš lntahina laikiem Kargadas zemju spēks un varenība vi­su laiku ir gājuši plašumā. Tie, kuri nāca šurp izlaupīt Kapenes, bija pesteļotaji, kas nemitīgi centās atgūt Erreta-Akbes pārlauzto amuletu. Taču tas joprojām at­rodas šeit, kur Augstais priesteris to noglabāja. Tāpat kā viņu kauli… Un Thara parādīja uz grīdu sev zem kajam.

-    Šeit ir tikai puse no tā, Kosila teica.

-    Un otra puse ir pazudusi uz visiem laikiem.

-    Kā tā pazuda? jautāja Arha.

-   Viena puse, tā, kas bija lntahina rokā, tika atdota Kapeņu mantnīcai, kur tai jāguļ mūžīgā drošība. Otra puse palika pesteļotāja rokā, taču pirms aizbēgšanas viņš to atdeva kādam sīkam karalim, vienam no dumpinie­kiem, kuru sauca Toregs no Hupunas. Nezinu, kādēļ viņš ta darīja.

-   Lai turpinātu cīņu, lai barotu Torega lepnību, Ko­sila teica. Un tā art notika. Kad valdīja Tārbu nams, Torega pēcnācēji atkal sacēlās, un vēlāk viņi stājās pretī pirmajam Dievkaralim, atteikdamies atzīt viņu gan par karali, gan par dievu. Tā bija nolādēta, apburta cilts. Ta­gad viņi visi ir miruši.