Atuanas kapenes

Viņas rokas un piedurknes piesūcās ar sauso muskusa smaržu no pulvera, kas bija gulējis lādes dibenā astoņus gadsimtus, un piere kļuva melna no zirnekļu tikliem; stundām ilgi viņa varēja tupēt uz ceļiem un pētīt kok­griezumus uz krāšņas, bet laikazoba sagrauztas ciedru lādes, kuru kāds karalis senatnē dāvinājis Bezvārda gariem. Uz lādes bija iegrebts gan karalis sīks, stīvs cilvēciņš ar lielu degunu -, gan Troņa zāle ar savu sapla­cināto kupolu un fasādes kolonnām; šo izsmalcināto, reljefo darbu acīmredzot veicis mākslinieks, kurš jau pirms daudziem gadsimtiem pārvērties pīšļos. Turpat bija izgrebta arī Virspriesteriene ieelpojam zāļu izgarojumus no bronzas paplātēm un sakām pravietojumus vai padomus karalim, kam nolauzts deguna izcilnis; prieste­rienes seja bija pārāk maza, lai tajā varētu saskatīt vaib­stus, tomēr Arhai patika iedomāties, ka tā ir viņas pašas seja. Interesanti, ko viņa sacīja šim karalim ar lielo de­gunu, un vai viņš par to jutās pateicīgs?

Troņa zālē Arhai bija savas iemīļotās vietas, tāpat kā citiem mēdz būt savas iemīļotās vietas saulainā mājoklī. Viņa bieži uzkāpa nelielajā jumta telpā virs vienas no ģērbistabām Zāles aizmugurējā daļā. Tur glabājās senlaicīgi tērpi un kostīmi no tām dienām, kad lielie karaļi un valdnieki bija nākuši svētceļojumos uz Atuanas kapenēm, atzīdami, ka šī valstība ir ievērojamāka nekā viņu vai jebkura cita cilvēka valstība. Dažreiz viņu meitas, princeses, bija vilkušas mugurā šos maigos, baltos zīdus, kas izšūti ar topāziem un tumšiem ametistiem, un dejojušas kopā ar Kapeņu priesteriem. Vienā no mant­nīcām atradās mazi, izkrāsoti ziloņkaula galdiņi, uz kuriem bija attēlotas šādas dejas, kuru laikā karaļi un valdnieki gaidīja Zāles ārpusē, jo toreiz, tāpat kā tagad, vīrietis nedrīkstēja spert kāju Kapakmeņu teritorijā. Bet meitenes drīkstēja nākt iekšā un, ģērbušās baltā zīdā, dejot kopā ar priesterieni. Pati priesteriene gan tagad, gan toreiz valkāja tikai rupju apģērbu no pašausta, melna auduma; tomēr Arhai patika nākt šurp un aptaustīt mīkstās, skaistās drānas, kas gadsimtu gaitā bija daļēji satrunējušas, un nemirstīgos dārgakmeņus, kuri krita nost no auduma paši sava niecīgā svara dēļ. No šīm lādēm vēdīja savdabīga smarža, kas atšķīrās no muskusa un vīraka citos Vietas tempļos: svaigāka, maigāka un jauna­vīgāka smarža.

Mantnīcās viņa palaikam pavadīja veselu nakti, pētī­dama vienas pašas lādes saturu, pārcilādama dārgakmeni pēc dārgakmeņa, sarūsējušas bruņas, bruņcepures ar salauzītiem pušķiem, sprādzes, piespraudes, bronzas, sudraba, apzeltītus un tīra zelta priekšmetus.

Pūces, nemaz nesatraukdamās par viņas klātbūtni, tupēja uz sijām un mirkšķināja dzeltenās acis. Pa jumta spraugām iespīdēja bāla zvaigžņu gaisma vai reizēm iepurināja sniegs tikpat smalks un auksts kā šie vecie zīdi, kas no pieskāriena saira putekļos.

Kādā ziemas naktī Zālē bija pārāk auksts. Arha aizgāja pie lūkas, pacēla to, nostājās uz pakāpieniem un aizvēra lūku virs galvas atkal ciet. Bez trokšņa viņa devās uz priekšu pa labi pazīstamo ceļu pa gaiteni, kas veda uz Zemakmeni. Tur viņa, protams, nekad neiededza gaismu; ja viņai rokās bija lāpa, atgriežoties no Labirinta vai dodoties uz pazemi nakts tumsā, viņa to Zemakmenes tuvumā vienmēr apdzēsa. Šo vielu viņa nekad nebija re­dzējusi nekad visā daudzu paaudžu garajā valdīšanas laikā. Arī tagad Arha jau gaitenī nopūta sveci un, nepalēninādama soli, devās melnajā tumsā uz priekšu tikpat brīvi kā zivs melnos ūdeņos. Šeit nebija ne ziemas, ne vasaras, nc aukstuma, ne tveices un vienmēr valdīja nemainīgs, mērens un mazliet drēgns vēsums. Augšā saltie ziemas vēji dzina pār tuksnesi plāna sniega vēr­petes. Šeit nebija ne vēja, ne tuksneša, ne ziemas, ne cita gadalaika; te bija sienās ieslēgts miers, klusums un dro­šība.

Arha devās uz Apgleznoto istabu. Viņai patika laiku pa laikam aiziet turp un pētīt dīvainos sienu zīmējumus, kas sveces gaismā iznira no tumsas: tur bija cilvēki ar gariem spārniem un lielām acīm, rāmām un drūmām sejas izteiksmēm. Neviens nevarēja pateikt, kas tie ir; šādu zīmējumu nekur citur Vietā nebija, bet Arhai likās, ka viņa to zina: tie ir nolādēto gari, kam nav lemts atdzimt. Apgleznotā istaba atradās Labirintā, un Arhai vispirms vajadzēja iziet cauri alai zem Kapakmeņiem. Tuvojoties šai telpai pa slīpo gaiteni, acu priekšā pazibēja tāds kā pelēcīgs bālums, tik tikko jaušams mirgojums, itin kā tālas gaismas atblāzmas ātblāzma.

Arha nodomāja, ka acis viņu māna, jo melnajā gaismā tā bija gadījies diezgan bieži. Viņa aizvēra plakstus, un mirgojums pazuda. Tad viņa tos atkal atvēra, un blāvā atblāzma atspīdēja atkal.

Arha apstājās un palika nekustīgi stāvam. Plankums priekšā bija pelēks, nevis melns. Tik tikko saskatāms bālganums, kur nekas saskatāms nedrīkstēja būt un kur visam vajadzēja but melnam.

Paspērusi dažus soļus uz priekšu, viņa pastiepa roku pret gaiteņa sienu taja virzienā un tik tikko jaušami redzēja savas rokas kustību.