Atuanas kapenes

Viņš tur stāvēja, vienu roku atspiedis pret gurnu, otrā turēdams savu koka nūju, kura bija viņa augumā; tās galā mirgoja bālā uguntiņa. Viņa galva atradās apmēram se­šas pēdas uz leju no Arhas un bija viegli pieliekta uz sāniem. Svešinieka apģērbs bija tads pats kā jebkuram ziemas ceļotājam vai svētceļniekam īss, biezs apmetnis, ādas tunika, vilnas stulpiņi, saitejami apavi; uz muguras viņam karajās viegla ceļasoma, no kuras rēgojās ūdens pudele; pie jostas bija redzams maksti ievietots nazis. Viņš stāvēja nekustīgs kā statuja, mierīgs un domās ie­grimis.

Tad viņš lēni pacēla nūju no zemes un pavērsa tās spožo galu pret durvim, kuras Arha no atveres nevarēja redzēt. Gaisma mainījās, kļuva mazāka un spožāka, pār­vērzdamās par spilgtu punktu. Svešais skaļi ierunājās. Vidoda Arhai bija sveša, bet vēl neparastaka par vārdiem viņai likās vīrieša dobjā un skanīgā balss.

Gaisma nūjas galā iemirdzējās, nozibsnīja un apdzisa. Kādu brīdi viss satumsa, un Arha vīrieti vairs neredzēja.

Bāli violeta purva malduguns iemirgojās atkal, tagad ta bija nemainīga, un Arha redzēja, ka viņš aizgriežas projām no durvīm. Atvērt durvis ar burvestību nebija iz­devies. Spēki, kas tās turēja ciet, bija stiprāki par sveši­nieka burvju spējām.

Vīrietis paskatījās apkārt, it kā domādams, ko darīt talak.

Tunelis jeb gaitenis, kurā viņš stāvēja, bija apmēram piecas pēdas plats. Tā griesti pacēlās no divpadsmit līdz piecpadsmit pēdām virs raupjās akmens grīdas. Sienas tajā bija no apstrādātiem akmeņiem, kuru krāvumā nebija javas, taču tie bija savienoti tik rūpīgi un cieši, ka spraugās būtu grūti iebāzt pat naža asmeni. Augšup celdamās, sienas liecās uz iekšu, veidodamas velvi.

Vairāk nekā tur nebija.

Vīrietis sāka iet uz priekšu. Paspēris soli, viņš pazuda no Arhas redzesloka. Viņa jau gribēja atlikt auduma gabalu un plāksni atpakaļ vietā, bet tad no lejas atkal atspīdēja maigās gaismas kūlis. Vīrietis bija atgriezies pie durvīm. Varbūt viņš bija sapratis: ja aizies no tam un iekļūs eju tīklā, tad droši vien atpakaļceļu vairs neat­radīs.

Klusā balsī viņš izrunāja tikai vienu vārdu. Emenn, viņš teica, tad atkārtoja skaļāk: Emenn! Tad dzelzs durvis nožvadzēja virās, klusas atbalsis kā pērkona rū­cieni aizdunēja pa velvēto tuneli, un Arhai šķita, ka grīda zem viņas kājām nodreb.

Tomēr durvis palika sava vietā.

Tad viņš īsi iesmējās kā cilvēks, kurš nodomājis: "Kads es esmu bijis muļķis!" Viņš vēlreiz pārlaida ska­tienu sienām, un, kad tumšā seja pavērsās augšup, Arha tajā redzēja smaidu. Tad vīrietis apsēdās, nometa no pleca somu, izņēma sausas maizes gabalu un sāka to košļāt. Atkorķējis ādas pudeli, viņš to sakratīja; pudele viņa rokā šķita viegla, it kā tā būtu gandrīz tukša. Nepadzēries viņš atlika korķi atpakaļ. Nolicis somu spilvena vietā, vīrietis savilka sev apkārt apmetni un apgūlās. Nūju viņš turēja labajā rokā. Kad viņš apgūlās, mazā gaismas lodīte pacēlās no nūjas augšup un sāka blāvi mirgot aiz viņa galvas dažas pēdas no zemes. Kreiso roku svešinieks bija uzlicis uz krūtīm un turēja tajā kādu priekšmetu, kas ka­rājās smagā ķēdē viņam ap kaklu. Viņš gulēja pavisam ērti, sakrustojis kājas pie potītēm, un viņa skatiens pār­slīdēja griestu atverei un aizklīda tālāk; nopūzdamies viņš aizvēra acis. Gaisma lēni dzisa. Vīrietis gulēja.

Sažņaugtā roka viņam uz krūtīm atlaidās un noslīdēja gar sānu, un vērotāja no augšas ieraudzīja ķēdē iekārto talismanu: tas izskatījās pēc rupja metāla pusmēneša.

Bālais burvju mirgojums izdzisa. Vīrietis palika guļam klusumā un tumsā.

Arha nolika auduma gabalu atpakaļ un novietoja virs tā izņemto plāksni, tad uzmanīgi piecēlās un aizsteidzās uz savu istabu. Tur viņa ilgi gulēja nomodā, vējiem svil­pojot tumsā, un acu priekšā visu laiku redzēja kristāla mirdzumu, kas bija apgaismojis nāves mītni, redzēja mai­go uguni, kas nededzināja, redzēja tuneļa akmens sienas un aizmigušā vīrieša mierīgo seju.

Lamatas

Nākamajā dienā, kad Arha bija paveikusi savus pie­nākumus dažādos tempļos un beigusi mācīt jaunajām mā­ceklēm svētās dejas, viņa aizslīdēja uz Mazo namu un, tumsā atsegusi slepeno atveri, paskatījās lejā. Gaismas tur nebija. Svešais bija projām. Arha nebija domājusi, ka viņš visu laiku kavēsies pie nepieveicamajām durvim, taču tā bija vienīgā vieta, kur viņa zināja svešo meklēt. Kā lai viņu atrod tagad, kad viņš ir apmaldījies ejās?