Atuanas kapenes

Labirinta tuneļi, kā varēja spriest pēc Tharas stāstiem un Arhas pašas pieredzes, ar visiem saviem likumiem, vijumiem, sazarojumiem un aklajām ejām stiepās vairāk nekā divdesmit jūdžu garumā. Aklā eja, kas atradās vis­tālāk no Kapakmeņiem, taisnā līnijā varbūt bija tikai jūdzes attālumā. Taču lejā, pazemē, taisnu līniju nebija. Visi tuneļi griezās, vijās, sazarojās, savienojās, mijās, meta cilpas un veidoja sarežģītus ceļus, kas beidzās tur­pat, kur sākušies, jo tiem nebija ne sākuma, ne beigu. Varēja iet, iet un iet, un tomēr nekur nenokļūt, jo nebija kur nokļūt. Labirintam nebija nekada centra, nekāda viduspunkta. Un, kad durvis bija ciet, tas nekur nebeidzās. Neviens virziens nebija pareizais.

Kaut gan Arhas atmiņā bija cieši iesēdušies visi ceļi un pagriezieni uz Labirinta dažādām telpām un daļām, pat viņa savos tālākajos gājienos mēdza ņemt līdzi smalkas dzijas kamolu, ko iedama atritināja un atgriez­damās satina atkal kopā. Jo, palaižot garām kaut vai vienu no pagriezieniem vai ejām, pat viņa varētu apmaldīties. Arī gaisma nepalīdzētu, jo ejās nebija nekādu orientieru. Visi tuneļi, durvju ailes un ejas bija vienādi.

Varbūt viņš ir jau nostaigājis daudzas jūdzes un tomēr atrodas pavisam netālu no durvīm, pa kurām tika ienācis.

Arha aizgāja uz Troņa zāli, uz Dvīņdievu templi, uz pagrabu zem virtuves un, nogaidījusi brīdi, kad neviena nebija klāt, ieskatījās katrā slepenajā atverē virs aukstās, biezās tumsas. Kad pienāca nakts un saltajās debesīs ie­degās spožas zvaigznes, viņa aizgāja līdz noteiktām vie­tām pakalnā, pacēla noteiktus akmeņus, noslaucīja smiltis, paskatījās lejā un redzēja tikai melnu pazemes tumsu.

Viņš ir tur. Viņam jābūt tur. Un tomēr viņš ir aizbēdzis, pazudis no skatiena. Viņš nomirs no slāpēm, pirms viņa to atradīs. Kad būs pavisam skaidrs, ka viņš ir miris, vajadzēs sūtīt Mananu Labirintā, lai tas viņu uzmeklē. Ši doma bija neizturama. Tupēdama uz ceļgaliem zvaigžņu gaismā uz cietās pakalna zemes, Arha juta no acīm izsprāgstam niknuma asaras.

Arha pa nogāzi devās lejup uz Dievkaraļa templi. Apsarmojušās kolonnas ar grebtajiem kapiteļiem zvaigžņu gaismā balti zaigoja kā kaula pīlāri. Arha pie­klauvēja pie aizmugures durvīm, un Kosila ielaida viņu templī.

-    Kas atvedis manu kundzi šurp? druknā sieviete salti un vērīgi noprasīja.

-   Priesterien, Labirintā ir vīrietis.

Kosilu tas pārsteidza nesagatavotu, jo vienreiz bija noticis kaut kas tāds, ko viņa nebija paredzējusi. Priestenene stavēja un ieplestām acīm skatījās uz Arhu. Viņas redzokļi šķita izvelbjamies uz āru. Arhai iešāvās prātā, ka šobrīd Kosila izskatās tieši tāda, kādu viņu bija atdari­nājusi Pente, un meitenē uzbangoja nevaldāmi smiekli; tos viņa tūdaļ savaldīja un apspieda.

-   Vīrietis? Labirintā?

-Vīrietis, svešinieks. Kad Kosila joprojām neticīgi raudzījās Arhā, viņa piebilda: Es zinu, kāds izskatās vīrietis, kaut ari daudz viņu neesmu redzējusi.

Kosila ironijai nepievērsa uzmanību. Kā tur varēja gadīties vīrietis?

-   Droši vien ar burvestībām. Viņam ir tumša āda, un varbūt viņš nācis no Iekšzemēm. Viņš ir atnācis aplaupīt Kapenes. Es viņu vispirms ieraudzīju Zemakmenē, tieši zem pašiem Akmeņiem. Kad viņš mani pamanīja, viņš aizbēga uz Labirinta ieeju, ka labi zinādams ceļu. Es aizslēdzu viņam aiz muguras dzelzs durvis. Viņš mēģi­nāja burties, bet durvis neatvērās. No rīta viņš aizgāja prom tuneļos. Es viņu vairs nevaru atrast.

-   Vai viņam ir gaisma?

-Jā.

-    Un ūdens?

-    Neliela pudele, kas nav vairs pilna.

-   Svece viņam varbūt ir jau izdegusi, Kosila prātoja.

-    Jāpagaida četras vai piecas dienas. Varbūt sešas. Pēc tam vari sūtīt manus uzraugus, lai sameklē un iznes līķi. Viņa asinis jāatdod Tronim un…

-Nē! Arha piepeši iesaucās spalgā, saniknotā balsi.

-    Es gribu atrast viņu dzīvu!

Priesteriene veltīja meitenei drumu skatienu no sa­raukto uzacu apakšas. Kāpēc?

-   Lai… lai paildzinātu viņa nāvi. Viņš atļāvies zaimot Bezvārda garu valstību. Apgānījis Zemakmcni ar gaismu.

Viņš atnācis nolaupīt Kapenēm to dārgumus. Viņam jāsa­ņem bargāks sods par mierīgu nāvi vientuļā tunelī.

-    Jā, Kosila, itin kā pārdomādama, piekrita. Bet ka tu viņu notversi, kundze? Tas ir riskanti. Atstājot viņu tur, riska nav. Vai tad kaut kur Labirintā nav vesela istaba ar cilvēku kauliem? Arī tie tur iegāja un vairs neizkļuva ārā. Lai Tumsas spēki soda viņu pēc sava prāta, paši savā valstībā, Labirinta melnajās ejās. Nāve aiz slāpēm ir pie­tiekami mokoša.

-   Es zinu, meitene atbildēja. Pagriezusies viņa izgāja ārā tumsā un paslēpa galvu kapucē, vairīdamās no šņā­cošā, ledainā vēja. Vai tad viņa to nezina?