Atuanas kapenes

Viņa tam nedos ūdeni. Un viņš tikpat neatradīs ceļu uz mantnīcu. Norādījumu virkne bija pārāk gara, lai viņš to atcerētos, bet, ja viņš tiešām tiks tik tālu, tad tur vēl ir Bedre. Tagad viņam jāiet pa tumsu. Viņš apmaldīsies, beidzot nokritis zemē un nomirs kaut kur šaurajās, izdob­tajās pazemes telpās. Manans viņu atradis un iznesīs ārā. Un tās būs beigas. Arha aizspieda slepeno atveri ar plaukstām un sāka šūpot sakņupušo augumu uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ, kozdama lupā, it kā ciestu mokošas sāpes. Viņa tam nenesīs ūdeni! Viņa tam nenesīs ūdeni. Viņa tam nesīs nāvi, nāvi, nāvi, nāvi, nāvi!

Šajā drūmajā dzīves stundā pie viņas ieradās Kosila, smagiem soļiem ienākdama mantnīcā; melno ziemas ap­metņu kārtas padarīja viņas augumu vēl masīvāku.

-   Vai tas virs ir jau miris?

Arha pacēla galvu. Viņas acīs nebija asaru, un neko nevajadzēja slēpt.

-   Droši vien, viņa teica, pieceldamās un nopurinā­dama svārkus. Viņa gaisma ir nodzisusi.

-   Varbūt tā ir viltība. Bezdvēseles radījumi ir ļoti vil­tīgi.

-    Es vēl nogaidīšu kādu dienu, lai varētu būt droša.

-   Jā, varbūt pat divas dienas. Pēc tam Dūbijs var iet un nest viņu ārā. Viņš ir stiprāks par Mananu.

-    Bet Manans ir Bezvārda garu kalps un Dūbijs ne. Labirintā ir vietas, kurās Dūbijs nedrīkst iet, un zaglis atrodas tieši tajas.

-Tad tās tikpat ir apgānītas…

-    Viņa nāve tās šķīstīs, Arha teica. No Kosilas iz­teiksmes viņa saprata, ka priesteriene viņas sejā ievērojusi kaut ko neparastu. Tā ir mana valstība, priesterien. Man par to jāgādā tā, kā likuši mani Valdnieki. Nāves mācības man vairs nav jāmāca.

Kosilas seja šķita ieraujamies melnajā kapuce kā tuk­sneša bruņrupucis ieraujas savās bruņās; tā kļuva drūma, atturīga un salta. Labi, kundze.

Viņas izšķīrās Dievbrāļu altāra priekšā. Arha tagad bez steigas aizgāja uz Mazo namu un paaicināja Ma­nanu sev līdzi. Pēc sarunas ar Kosilu viņa zināja, kas jā­dara.

Kopā ar Mananu viņa uzkāpa kalnā, iegāja Zālē un nokāpa Zemakmenē. Kopīgiem spēkiem nospieduši garo rokturi, viņi atvēra Labirinta dzelzs durvis. Tur viņi ie­dedza gaismu un devās tālāk. Arha aizveda Mananu līdz

Apgleznotajai istabai un no turienes devās uz Lielo Dār­gumu zāli.

Zaglis nebija ticis tālu. Arha un Manans bija nogājuši mazāk nekā piecsimt soļu pa līkumoto ceļu, kad viņi ieraudzīja to guļam šaurajā gaitenī kā nomestu lupatu kaudzi. Krītot viņš bija nosviedis savu nūju, un tā gulēja gabaliņu attālāk. Vīrieša mute bija asiņaina un acis pa­vērtas pusvirus.

-    Viņš ir dzīvs, teica Manans, nometies ceļos un uzlicis dzelteno, lielo plaukstu uz tumšā kakla, lai sataus­tītu pulsu. Vai nožņaugt viņu, kundze?

-    Nē. Man viņš vajadzīgs dzīvs. Pacel viņu un nes man pakaļ!

-   Dzīvu? Manans noraizējies pārjautāja. Kāpēc, mana mazā kundze?

-    Viņš būs Kapeņu vergs! Beidz runāt un dari, kā teicu!

Ar skumjāku seju nekā citkārt Manans paklausīja un ar piepūli uzvēla jauno virieti sev uz pleciem kā garenu maisu. Ar šo nastu viņš streipuļoja pakaļ Arhai. Ar tādu smagumu Manans nevarēja noiet garu gabalu no vietas. Daudz reižu vajadzēja apstāties, lai Manans atgūtu elpu. Katrā apstāšanās vietā gaitenis bija tāds pats pelēkdzelteni akmeņi, kas augša veidoja velvi, nelīdzena akmens grīda, sastāvējies gaiss, Manana vaidi un stenē­šana, nekustīgais svešinieks, abu gaismekļu blāvais aplis, kas sašaurinādamies pazuda tumsā abos gaiteņa vir­zienos. Katrā atpūtas reizē Arha iepilināja svešajam mutē mazliet ūdens no līdzpaņemtās pudeles ikreiz pavisam nedaudz, lai dzīvības atgriešanās viņu nenonāvētu.

-    Uz Važu istabu? Manans vaicāja, kad viņi bija nokļuvuši gaitenī, kas veda uz dzelzs durvīm, un tikai tad Arha pirmoreiz sāka domāt, kurp lai gūstekni nes. Viņa nezināja.

-   Nē, tur ne, viņa atbildēja, un atmiņas par dūmiem, smakām un bārdainajām sejām bez redzes un bez valodas atkal, kā ik reizes, uzvandīja nelabumu. Turklāt uz Važu istabu var atnākt Kosila. Viņam… viņam jāpaliek Labi­rintā, lai viņš nevarētu atgūt savu burvju spēku. Kur ir tāda istaba…

-   Apgleznotajai istabai ir durvis, slēdzene un slepenā atvere, kundze. Ja vien tu esi droša par durvīm.

-    Te lejā viņam vairs nav spēka. Nes viņu turp, Ma­nan!

Un Manans nesa svešinieku atkal atpakaļ; vajadzēja veikt pusi no tā ceļa, ko viņi jau bija nogājuši, bet uzraugs bija pārāk paguris un aizelsies, lai mēģinātu iebilst. Kad beidzot viņi iegāja Apgleznotajā istabā, Arha noņēma savu lielo, biezo ziemas apmetni un noklāja to uz putek­ļainās grīdas. Liec viņu te! meitene teica.

Manans apstulbis skatījās uz Arhu, un viņa seja kļuva vel skumjāka. Mana mazā kundze… viņš izdvesa.

-    Es gribu, lai tas cilvēks paliek dzīvs, Manan. Viņš nomirs no aukstuma paskaties, kā dreb!

-   Tavs tērps tiks apgānīts. Priesterienes tērps. Viņš ir neticīgais, turklāt vīrietis, Manans stenēja, un viņa ma­zās actiņas bija samiegušās kā sāpēs.

-   Tad es sadedzināšu šo apmetni un likšu sev noaust jaunu! Paklausi, Manan!