Atuanas kapenes

Cik bērnišķīgi un muļķīgi bija nākt pie Kosilas! Tur viņa nekādu palīdzību neatradis. Kosila taču neko nezina, viss, ko viņa saprot, ir aukstasinīga gaidīšana un galā nāve. Viņa nespēj saprast. Viņa neaptver, ka šis vīrietis ir jāatrod. Ar viņu nedrīkst notikt tas pats, kas ar tiem trim! To viņa vairs nespētu izturēt. Ja viņam jāmirst, lai viņš mirst ātri un dienasgaismā! Skaidrs, ka šim zaglim, pirmajam vīrietim pēc gadu simtiem, kam pieticis drosmes nākt aplaupīt Kapenes, daudz piemērotāka būtu nāve no zobena. Viņam nav pat nemirstīgas dvēseles, kas varētu atdzimt. Viņa rēgs gaudodams staigās pa tu­neļiem. Nedrīkst ļaut viņam vienam tumsā nomirt no slāpēm.

Tonakt Arha gulēja ļoti maz. Nākamajā dienā visu laiku paņēma rituāli un citi pienākumi. Nakti Arha pa­vadīja, bez gaismekļa klusu apstaigādama slepenās atveres visās Vietas tumšajās ēkās un vēja appūstajā pa­kalnā. Beidzot, pāris stundu pirms rītausmas, viņa devās uz Mazo namu, lai liktos gulēt, tomēr aizmigt nevarēja. Trešās dienas pievakarē viņa viena izgāja tuksnesī un devās uz upes pusi; tagad, ziemā, tā bija kļuvusi sekla, un starp niedrēm baloja ledus. Arha bija atcerējusies, ka vienreiz rudenī tika iegājusi Labirintā ļoti dziļi, pagājusi garām Sestajam krustam un kāda līkumota tuneļa visā garumā dzirdējusi aiz akmeņiem tekoša ūdens troksni. Vai vīrietis slāpēs nevarētu būt atnācis šurp? Arī te ārā bija slepenās atveres; tās vajadzēja uzmeklēt, bet pirms gada Thara viņai tās visas bija parādījusi, un atrast nebija grūti. Arha vietas un apveidus atsauca atmiņā līdzīgi ak­lajiem viņa itin kā uztaustīja ceļu uz katru slēptuvi, nevis atrada to ar redzes palīdzību. Kad viņa piespieda aci pie otrās atveres, kas atradās vistālāk no Kapenēm, un uzvilka kapuci, lai aizsegtu āra gaismu, pa caurumu plakanajā klints plāksnē viņa lejā ieraudzīja burvju gais­mas bālo mirdzumu.

Vīrietis bija saredzams tikai pa pusei. Atvere pavēra skatu uz aklās ejas pašu galu. Arha redzēja tikai sveši­nieka muguru, saliekto kaklu un labo roku. Viņš sēdēja tuvu kaktam un urbināja akmeņus ar savu nazi īsu tē­rauda duncīti, kura rokturis bija rotāts dārgakmeņiem. Asmeņa gals bija nolūzis. Atlūzušais gabals gulēja zemē tieši zem atveres. Viņš to bija nolauzis, cenzdamies izkus­tināt akmeņus, lai tiktu pie ūdens dzidrs un skanīgs tas tecēja necaurejamās sienas otrā pusē, labi saklausāms pazemes mēmajā klusumā.

Vīrieša kustības šķita gurdenas. Pēc šīm trim naktīm un dienām viņš izskatījās pavisam citāds nekā tas cilvēks, kas mierīgs un spēkpilns bija stāvējis aizvērto durvju priekšā, pasmiedamies par savu neveiksmi. Viņš joprojām bija stūrgalvības pilns, taču spēks no viņa bija aizplūdis. Ar burvju spēku viņš vairs nespēja pašķirt akmeņus viņam vajadzēja cīnīties ar salauzto nazi. Pat burvju gaisma bija kļuvusi blāva un nespodra. Arhai vērojot, gaisma iezibsnijās, vīrieša galva nodrebēja, un nazis izkrita no rokām. Viņš to spītīgi pacēla atkal un mēģināja iedabūt nolauzto asmeni akmeņu spraugā.

Gulēdama uz upes krasta starp sasalušajām niedrēm, lāgā neaptverdama, kur atrodas un ko dara, Arha piespie­da muti aukstajam akmenim un apņēma to ar saliektām plaukstām, lai neļautu skaņai izplūst. Burvi! viņa ie­saucās, un viņas balss, izslīdējusi cauri akmens ejai, salti ieskanējās pazemes tunelī.

Vīrietis satrūkās un uztrausās kājās; pieceldamies viņš pazuda no Arhas redzesloka. Vēlreiz piespiedusi atverei muti, Arha teica: Ej atpakaļ gar upes sienu līdz otrajam pagriezienam! Pirmais pagrieziens pa labi, vienu izlaist, tad atkal pa labi. Pie Sešiem ceļiem atkal pa labi. Pēc tam pa kreisi, pa labi, pa kreisi un atkal pa labi. Paliec Apgleznotajā istabā!

Kad Arha pakustējās, lai atkal ieskatitos atverē, viņa acīmredzot bija ļāvusi pazemē iespīdēt dienasgaismas staram, jo nākamajā brīdī vīrietis atkal stāvēja viņas redzeslokā un skatijās augšup atverē. Viņa seja, kurā Arha tagad ieraudzīja savādas rētas, bija saspringta un alkaina. Lūpas vīrietim bija sasprēgājušas un melnas, acis spīdēja. Viņš pacēla savu nuju, un burvju gaisma tuvojās Arhas acīm. Viņa izbiedēta atrāvās, uzlika atverei akmens vāku, uzbēra oļus, piecēlās un strauji devās atpakaļ uz Vietu. Rokas viņai trīcēja un gājiena laikā vairākkārt apreiba galva. Arha nesaprata, ko darīt.

Ja svešais ies pa viņas norādīto ceļu, viņš atgriezīsies dzelzs durvju tuvumā, istabā ar bilžu sienām. Tur nekā nav, un viņam nav iemesla turp iet. Apgleznotās istabas griestos bija laba, ērta atvere, kas atradās Dviņdievu tempļa mantnīcā; varbūt tāpēc viņai šī vieta bija ienākusi prātā. Arha nezināja. Kāpēc viņa bija sākusi runāt ar svešo?