Atuanas kapenes

Apmēram pēc simt soļiem Arha viņu izdzirdēja. Sve­šais izturējās gandrīz tikpat klusi kā viņa, taču tumsā tik droši nezināja ceļu. Viņa dzirdēja vieglu švīkoņu, it kā viņš būtu aizķēries aiz kāda grīdas izciļņa, bet tūlīt atguvis līdzsvaru. Vairāk nekas nesekoja. Arha brīdi gaidīja, tad leni devās tālāk, ar labās rokas pirkstgaliem ļoti viegli skardama sienu. Beidzot tie pieskārās noapaļotam dzelzs stienim. Tur viņa apstājās un tik ilgi taustīja metālu, līdz rokas stiepiena augstumā sasniedza masivu dzelzs rok­turi. Spēji un ar visu spēku viņa to parāva lejup.

Atskanēja baismīga šņirkstoņa un rībiens. Gaisā pašķīda zilganu dzirksteļu spiets. Atbalsis ķildīgi aizska­nēja pa gaiteni viņai aiz muguras un apklusa. Pastiepusi rokas, viņa sajuta pavisam tuvu sejai dzelzs durvju grumbuļaino virsmu.

Arha dziļi ievilka elpu.

Viņa lēni aizgāja atpakaļ pa gaiteni uz Zemakmeni un, turēdamās pie sienas labajā pusē, atgriezās pie Troņa zāles lūkas. Viņa nesteidzās un gāja klusi, kaut gan tagad klusums vairs nebija vajadzīgs. Zaglis ir noķerts. Durvis, pa kurām viņš tika iekšā, ir vienīgā ieeja Labirintā un ārā no tā, un tās iespējams atvērt tikai no ārpuses.

Tagad viņš ir tur lejā, pazemes tumsā, un nekad vairs neiznāks ārā.

Iedama lēni un stalti, Arha pagāja garām Tronim un devās uz garo kolonnu zāli. Tur, kur bronzas traukā uz augsta trijkaja kvēloja sarkanas ogles, viņa pagriezās un devās uz Troņa septiņu pakāpienu pusi.

Uz zemākā pakāpiena viņa nometās ceļos un pie­spieda pieri pie aukstā, noputējušā akmens starp peļu kau­liem, ko bija nometušas pēdīgās pūces.

Piedodiet, ka esmu redzējusi, kā tiek salauzta jūsu tumsa! viņa teica, izrunādama vārdus bez skaņas. Piedodiet, ka esmu redzējusi jūsu kapenes apgānītas! Jūs tiksiet atriebti. Ak, mani Valdnieki, nāve nodos viņu jums, un viņš nekad neatdzims!

Tomēr pat lūgdama viņa domās redzēja apgaismotās alas krāšņumu, dzīvību nāves vietā un nejuta šausmas par zaimošanu vai dusmas uz zagli, bet domāja, cik tas ir savādi, cik ļoti savādi…

"Ko lai es saku Kosilai?" viņa sev jautāja, iziedama ārā ziemas vējā un savilkdama ciešāk apmetni. "Neteikšu neko. Pagaidām vēl ne. Labirinta valdniece esmu es. Tā nav Dievkaraļa darīšana. Varbūt pastāstīšu pēc tam, kad zaglis būs miris. Kā lai es viņu nogalinu? Man vajadzētu ataicināt turp Kosilu, lai noskatās viņa nāvē. Viņai patīk nāve. Bet ko viņš meklēja? Viņš noteikti ir jucis! Kā viņš tika iekšā? Atslēgas sarkano akmeņu durvīm un lūkai ir vienīgi man un Kosilai. Atvērt tās varētu tikai burvis. Burvis…" Arha apstājās, kaut gan vējš gandrīz gāza no kājām.

"Viņš ir pesteļotājs, burvis no Iekšzemēm, kas mēklē Erreta-Akbes amuletu!"

Šī doma bija tik neprātīga un žilbinoša, ka Arhu pat ledainajā vējā viscaur parņēma siltums, un viņa skaļi iesmējās. Visa Vieta un tuksnesis ap to tinās melnā klusumā; vējš asi dzēla, Lielajā namā nedega neviena gaisma. Garam vēja brāzmās virpuļoja rets, neredzams sniegs.

"Ja viņš atdarīja sarkano akmeņu durvis ar burvību, tad var atvērt ari citas durvis. Viņš var izbēgt!"

Šī doma viņu uz brīdi stindzināja, tomēr nepārlie­cināja. Bezvārda gari ir ļāvuši viņam ieiet Kapenēs. Kā­pēc gan ne? Viņš tiem neko nevar nodarīt. Kāds ļaunums var būt no zagļa, kurš nevar tikt projām? Droši vien viņam piemīt burvja spējas un melnā vara, un tās noteikti ir spēcīgas, ja jau viņš tika tik tālu, taču tālāk viņš netiks. Nekāda mirstīga cilvēka burvestība nevar būt stiprāka par Bezvārda garu gribu, par Kapeņu gariem, par ka­raļiem, kuru Tronis stāv tukšs.

Lai par to pārliecinātos, viņa steidzās lejup uz Mazo namu. Manans aizmidzis gulēja lieveni, ietinies savā ap­metnī un noplīsušajā kažokadu segā, kas kalpoja viņam par ziemas gultu. Arha klusi iegāja mājā un neaizdedza gaismekli, lai viņu nepamodinātu. Viņa atvēra mazu, slēgtu istabiņu, gandrīz vai kambari gaiteņa galā. Aizde­dzinājusi gaismu tikai tik ilgi, lai atrastu noteiktu vietu grīdā, viņa nometās ceļos un pacēla vienu no plāksnēm. Pirksti sataustīja smagu, smilšainu audekla gabalu, tikai pāris collu garumā un platumā. To viņa bez skaņas atvilka nost. Nākamaja brīdī viņa salēcas, jo augšup, taisni viņai sejā iespīdēja gaismas stars.

Pēc neilga laika Arha ļoti uzmanīgi ieskatījās atverē. Viņa bija aizmirsusi, ka svešinieks nēsā nūjas galā to savādo gaismu. Labākajā gadījumā viņa bija cerējusi kaut ko lejā, tumsā sadzirdēt. Par gaismu Arha bija piemirsusi, tomēr svešais atradās tur, kur viņa bija domājusi: tieši zem slepenās atveres, pie dzelzs durvīm, kas neļāva vi­ņam iziet no Labirinta.