Atuanas kapenes

Arha devās uz priekšu. Tas bija tik dīvaini, ka nespēja izraisīt viņā ne domas, ne bailes gaismas atblāzma tur, kur nekad nav bijis gaismas, visdziļākajā tumsas valstībā. Nemanāma savā melnajā tērpā, likdama kailās kājas bez skaņas, Arha gāja tālāk. Pirms pēdējā gaiteņa pagrieziena viņa brīdi apstājās, tad paspēra pēdējo soli, paskatījās un ieraudzija.

Viņa ieraudzīja to, ko nekad nebija redzējusi visu savu neskaitāmo dzīvju laikā: lielo, velvēto alu zem Kap­akmeņiem, kuru nebija izveidojusi cilvēka roka, bet Zemes spēki. To greznoja kristāli un rotāja balta kaļķ­akmens stalaktīti un mežģīnes, ko daudzu gadsimtu gaitā darinājuši pazemes ūdeņi; tā bija milzīga telpa ar mirdzo­šiem griestiem un sienām, zaigojoša, izsmalcināti krāšņa dimantu pils, ametistu un kristālu zāle, no kuras gaisma bija izspiedusi mūžseno tumsu.

Gaisma, kas veikusi šo brīnumu, nebija spoža, tomēr žilbināja pie tumsas radušas acis. Maigs mirdzums kā purva malduguns lēni virzījās pa alu, likdams krašņajiem griestiem spīguļot neskaitāmās dzirkstīs un mezdams uz izrotātajām sienām neskaitāmas fantastiskas ēnas.

Gaisma dega koka nūjas galā; tā nekūpēja un nededzi­nāja koku. Nūju turēja cilvēka roka. Blakus gaismai Arha redzēja seju tumšu vīrieša seju.

Viņa stāvēja nekustēdamās.

Ilgu laiku viņš staigāja turp un atpakaļ pa plašo alu. Šķita, ka vīrietis kaut ko meklē; viņš lūkojās aiz robai­najiem akmens izciļņiem, pētīja gaiteņus, kas veda pro­jām no Zemakmenes, tomēr negāja tajos. Un Kapeņu priesteriene joprojām nekustīgi stāvēja melnajā ejas pa­griezienā un gaidīja.

Visgrūtāk laikam Arhai bija aptvert to, ka viņa skatās uz svešinieku. Svešiniekus viņa bija redzējusi ļoti reti. Viņai likās, ka tas noteikti ir kāds no uzraugiem nē, kāds no vīriem, kuri dzīvo aiz sienas, gans, sargs, Vietas vergs, kas atnācis slepeni apskatīt Bezvārda garu noslē­pumus, varbūt pat kaut ko nozagt no Kapenēm…

Kaut ko nozagt. Aplaupīt Tumsas spēkus. Apgā­nīšana… vārds lēni uznira Arhas domās. Tas ir vīrietis, un neviena vīrieša kāja nedrīkst pieskarties Kapeņu zemei, Svētajai vietai. Un tomēr viņš ir ienācis šeit, Ka­peņu pašā sirdī. Viņš te ir iekļuvis. Viņš ir iededzis gaismu tur, kur gaisma nedrīkst būt, kur tās nekad nav bijis kopš pasaules sākuma. Kāpēc Bezvārda gari viņu nesatriec pīšļos?

Tagad viņš stāvēja un skatījās lejup uz akmens grīdu, kas bija nelīdzena un izrakņāta. Varēja redzēt, ka tajā tikušas atraktas un aizraktas bedres. Miklās, liesās ve­lēnas, kapus aizberot, daudzviet nebija piemīņātas.

Viņas Valdnieki ir apēduši tos trīs. Kāpēc viņi neapēd ari šo? Ko viņi gaida?

Viņu rokām jāpaceļas, viņu mēlēm jārunā…

Prom! Prom! Pazūdi! Arha pēkšņi pilnā balsī ie­kliedzās. Skaļas atbalsis spalgi atsaucās visos alas kaktos un aizdunēja tālāk, itin kā aizmiglodamas tumšo, iz­biedēto seju, kas pagriezās viņai pretī; isu brīdi alas satricinātajā krāšņumā viņi ieraudzīja viens otru. Tad gaisma izdzisa. Viss krāšņums pazuda. Apkārt bija tikai akla tumsa un klusums.

Tagad Arha atkal spēja domāt. Viņa bija atbrīvojusies no gaismas varas.

Vīrietis noteikti ir ienācis pa sarkanajām akmens durvīm, pa Gūstekņu durvīm, tātad pa tām viņš centīsies arī izbēgt. Viegla un klusa kā mikstspārnu pūce viņa apmeta alai pusloku un traucās uz zemo eju, kura veda uz Gūstekņu durvīm durvīm, kas atdarāmas tikai no ārpuses. Ejas sākumā viņa pieliecās un brīdi gaidīja. Nejuta nekādu vēja pūsmu no āra, tātad viņš ienākdams nav atstājis durvis vaļā. Tās ir ciet, un, ja viņš ir ejā, tad ir nokļuvis lamatās.

y

'lāču svešinieka ejā nebija. Arha par to jutās pār­liecināta. Tik šaurā, ierobežotā vietā un nelielā attālumā viņa noteikti dzirdētu tā elpu, justu viņa siltumu un dzīvī­bas pulsu. Ejā neviena nebija. Arha stāvēja, taisni izslējusies, un klausījās. Kur viņš palicis?

Tumsa spieda acis kā melns apsējs. Arhai bija grūti aptvert, ka viņa redzējusi Zemakmeni, un viņu mocīja apjukums. Viņa bija pazinusi šo alu tikai kā vietu, ko raksturo dzirde, tauste un vēsa gaisa plūsma tumsā; kā plašumu, kā mīklu, kas nekad nav ieraugāma. Tagad viņa to ir redzējusi, un neizdibināmās mīklas vietā stājies skaistums nevis šausmas, bet skaistums, kas šķiet vēl lielāka mīkla nekā tumsas noslēpums.

Arha neziņā lēni devās uz priekšu. Viņa sataustīja ceļu pa kreisi, uz otro gaiteni, kas veda Labirintā. Tur viņa apslājās un ieklausījās.

Dzirde palīdzēja viņai tikpat maz kā redze. Bet, stā­vēdama un abās pusēs ar rokām turēdamās pie ejas sienām, viņa sajuta vieglu, neskaidru akmens trīsoņu, un gaisā, kaS allaž bija nemainīgi vēss un sastāvējies, uzvilnīja tik tikko jaušama, šeit neiederīga smarža: sav­vaļas salvijas, kas aug tuksneša kalnos, tur augšā, zem klajām debesīm.

Lēni un klusi viņa virzījās pa gaiteni uz priekšu, vadī­damās pēc šīs smaržas.