Atuanas kapenes

Pavasari Dvīņdievu templī bija gaidāma jauna Augstā priesteriene no Avabatas; līdz tam laikam Vietu vajadzēja pārvaldīt Arhai divatā ar Kosilu. Priesteriene uzrunāja meiteni par "kundzi" un būtu pakļāvusies viņas pavēlēm. Taču Arha juta, ka Kosilai labāk nepavēlēt. Arhai bija tiesības to darīt, taču nebija spēka. Vajadzēja ļoti daudz speka, lai statos pretī Kosilas greizsirdībai uz jebkādu augstāku stāvokli par savējo, viņas naidam pret visu, pār ko viņa nebija noteicēja.

Kopš Arha no pakļāvīgās Pentes bija uzzinājusi, ka pastāv arī neticība, un pieņemusi to ka neizbēgamu, kaut arī biedējošu realitāti, viņa spēja skatīties uz Kosilu ar vesaku pratu un pat saprast viņu. Kosila sirds dziļumos nejuta patiesu pielūgsmi pret Bezvārda gariem vai die­viem. Viņai nebija cita svētuma kā vienīgi vara. Vara tagad piederēja Kargadas imperatoram, un tāpēc viņš Kosilas acīs patiešām bija Dievkaralis, kam viņa gatava kalpot. Bet tempļi viņai bija tīrā ārišķībā, Kapakmeņi tikai akmens gabali un Atuanas kapenes tumšas pa­zemes ejas, kas ir baismīgas, taču tukšas. Ja vien varētu, viņa jebkurā laikā darītu galu Tukšā troņa godināšanai. Un, ja uzdrīkstētos, darītu galu ari Virspriesterienei.

Pat šo pēdējo atziņu Arha tagad spēja pieņemt ar gluži mierīgu prātu. Iespējams, ka nonākt pie tās viņai bija palīdzējusi Thara, kaut gan tiešos vārdos viņa neko nebija sacījusi. Slimības sākumā, kad Thara vēl nebija ieslīgusi pilnīgā klusēšanā, viņa bija aicinājusi Arhu pie sevis ik pec pāris dienām un sarunājusies ar viņu, daudz stāstījusi par Dievkaraļa un viņa priekšteču darbiem un par to, kas notiek Avabata, to, kas Arhai, tik nozīmigai pries­terienei, būtu jāzina, bet kas bieži vien neliecināja labu par Dievkarali un viņa galmu. Viņa bija stāstījusi ari pati par savu dzīvi un aprakstījusi iepriekšējās dzīves Arhu kāda tā izskatījusies un ko darījusi; un dažreiz, kaut pareti, viņa bija pieminējusi, kādas grūtības un briesmas varētu draudēt pašreizējās dzīves Arhai. Ne reizes viņa nebija minējusi Kosilas vārdu. Taču Arha bija Tharas skolniece jau vienpadsmit gadu, un viņai pietika ar mājienu vai balss toni, lai saprastu un iegaumētu teikto.

Kad bija beigusies drūmo Sēru ceremoniju kņada, Arha centās izvairīties no Kosilas. Kad garās dienas darbi un rituāli bija galā, viņa devās uz savu vientuļo mājokli un, ja vien laiks atļāva, gāja uz istabu aiz Troņa, atvēra lūku un kāpa lejup pazemē. Gan dienā, gan nakti jo tumsa tas bija vienalga viņa turpināja cītīgi iepazīt savu valstību. Zemakmenc ar savu sevišķo svētumu bija liegta jebkuram ienācējam, un tajā drīkstēja nokāpt tikai prieste­rienes un to uzticamākie einuhi. Ja tajā ieietu jebkurš cits vīrietis vai sieviete, to neizbēgami nonāvētu Bezvārda garu dusmas. Bet nevienā no likumiem, kurus Arha bija mācījusies, netika liegts ieiet Labirintā. Tas nebija va­jadzīgs. Tur varēja iekļūt vienīgi no Zemakmenes, un vispār vai tad mušām ar likumu jānosaka, lai tās nelido zirnekļa tiklā?

Uz Labirinta tuvākajiem gaiteņiem Arha bieži ņēma līdzi Mananu, lai viņš iemācītos tajos atrast ceļu. Manans pēc tā nepavisam netiecās, taču, kā vienmēr, paklausīja Arhai. Viņa gādāja, lai Dūbijs un Uahto, Kosilas einuhi, zinātu ceļu uz Važu istabu un izeju no Zemakmenes, bet tas bija viss; Labirintā viņa tos nekad neveda. Viņai gri­bējās, lai šīs slepenās ejas zinātu tikai un vienīgi Manans, kurš bija viņai pilnīgi uzticīgs. Jo tās piederēja un mūžam piederēs tikai viņai vienai. Arha bija sākusi iepazīties ar 1 -abirintu visā pilnībā. Visu rudeni viņa bija daudz stai­gājusi pa bezgalīgajiem gaiteņiem, bet joprojām eju tīklā palika neizpētītas vietas. Šī neizmērojamā, neizdibināmā plašuma izpēte bija visai nogurdinoša; pagura gan kājas, gan galva, nemitīgi skaitot un iegaumējot pagriezienus un ejas sev aiz muguras un priekšā. Tas bija apbrīnojams veidojums, šīs pazeme, cietā klintsakmcnī izcirstās ejas, kas atgadināja lielas pilsētas ielas, taču Labirints bija veidots tā, lai nokausētu un samulsinātu jebkuru mirstīgu ienācēju, un pat to priesterienei galu galā sāka likties, ka tās ir milzu lamatas.

Tāpēc ziemas mēnešos Arha pievērsās galvenokārt Zāles izpētei: iepazina tās altārus, nišas un telpas aiz altā­riem un zem tiem, noliktavas ar lādēm un kastēm, šo kastu saturu, gaiteņus un bēniņus, putekļaino iedobi zem jumta kupola ar neskaitāmām sikspārņu mītnēm, pag­rabus un dažādos kambarus zem pagrabiem tumsas gai­teņu priekštelpas.