Atuanas kapenes

Visi tuneļi bija vienādi, tic mijās un krustojās. Arha uzmanīgi skaitīja pagriezienus un ejas un pie sevis at­kārtoja Tharas norādījumus, kaut gan atcerējās tos ļoti labi. Jo Labirintā apmaldīties nedrīkstēja. Zemakmenē vai tās apkārtējos īsajos gaiteņos Kosila vai Thara vēl varētu viņu atrast; varbūt arī Manans ietu viņu meklēt, jo Arha vairākkārt bija paņēmusi aizbildni līdzi savos gājienos. Taču šeit nebija ienācis neviens no viņiem, vienīgi pati Arha. Tas neko nepalīdzētu, ja meklētāji no­kāptu Zemakmenē un skaļi sauktu, kamēr viņa maldītos kaut kur tuneļu sazarojumos pusjūdzi tālāk. Arha iz­tēlojās, kā viņa dzirdētu saucienus atbalsojamies visos gaiteņos, kā censtos iet tiem pretī, bet apmaldītos vēl vairāk. To viņa iztēlojās tik dzīvi, ka apstājās, iedomā­damās, ka dzirdējusi tālīnu balsi. Taču apkārt valdīja klusums. Un viņa neapmaldisies. Viņa būs ļoti uzmanīga; šī ir viņas vieta, viņas pašas valstība. Tumsas spēki, Bez­vārda gari, vadīs viņas soļus, tāpat kā tie maldinātu jebkuru citu mirstīgo, kurš uzdrīkstētos ieiet Kapeņu Labirintā.

Pirmajā reizē Arha negāja tālu, tomēr izstaigāja pietie­kami daudz, lai dīvainā, smeldzīgā, taču patīkamā pār­liecība par savu pilnīgo vienatni un neatkarību viņā jūtami nostiprinātos un aicinātu uz turieni vēl un vēlreiz un ar katru reizi vilinātu tālāk. Viņa aizgāja uz Apgleznoto istabu, uz Sešiem ceļiem, izstaigāja garo Ārējo tuneli un iegāja dīvainajā ceļu mudžeklī, kas veda uz Kaulu istabu.

-    Kad šo Labirintu izbūvēja? viņa jautāja Tharai, un barga, kalsnā priesteriene atbildēja: Kundze, es ne­zinu. To nezina neviens.

-    Kāpēc tas tika būvēts?

-    Lai paslēptu Kapeņu dārgumus un lai sodītu tos, kas mēģina šos dārgumus nozagt.

-    Visi dārgumi, ko esmu redzējusi, atrodas istabās aiz Troņa un pagrabos zem tā. Kas ir Labirintā?

-    Daudz vērtīgāki un senāki dārgumi. Vai tu gribētu tos redzēt?

-Jā.

-    Tikai tev vienai ir atļauts ieiet Kapeņu mantnīcā. Tu vari ņemt savus kalpus līdzi uz Labirintu, bet mantnīcā tos nedrīkst ievest. Pat tad, ja tur ieietu Manans, pamostos tumsas dusmas, un viņš dzivs neizkļūtu no Labirinta. Tur tev vienmēr jāiet tikai vienai. Es zinu, kur atrodas Lielā mantnīca. Pirms piecpadsmit gadiem, pirms savas nāves tu man izstāstīji, lai es to atcerētos un pēc tavas atgrie­šanās varētu pastāstīt tev vēlreiz. Es varu izstāstīt tev ceļu, pa kuru jāiet talak aiz Apgleznotās istabas, un mantnīcas atslēga ir tā sudrabota, kas karājas uz tava gredzena, ar pūķa attēlu augšgalā. Bet jāiet tev turp būs vienai.

Izstāsti man ceļu!

Thara to izstāstīja, un Arha atcerējās visu, ko viņa teikusi. Tomēr viņa negāja skatīties Kapeņu Lielo mant­nīcu. Meiteni atturēja kāda pusapzināta nojauta, ka viņas griba un zināšanas vēl nav pietiekamas. Varbūt viņa ari vēlējās kaut ko paglabāt nākotnei, lai apziņa par gaidāmo apgaismotu šos bezgalīgos, tumšos tuneļus, kas vienmēr noslēdzas ar tukšām sienām vai kailām, pieputējušam cellēm. Viņa mazliet vēl pagaidīs, pirms apskatīs savus dārgumus.

Vai tad galu gala viņa tos nav redzējusi jau agrāk?

Viņai joprojām bija dīvaina sajūta, kad Thara vai Kosila runāja ar viņu par to, ko viņa redzejusi vai teikusi pirms savas nāves. Arha zināja, ka viņa patiešām ir mirusi un atdzimusi jaunā miesā tai pašā brīdī, kad mirusi vecā miesa, un tas noticis ne tikai vienreiz, pirms piecpadsmit gadiem, bet arī pirms piecdesmit un vēl daudz gadu, gadsimtu un paaudžu pirms tam, līdz pat tiem laikiem, kad tika izrakts Labirints, pacelti Akmeņi un Tukšā troņa priekšā dejoja pati pirmā Bezvārdā garu Virspriesteriene. Visi cilvēki atdzimst no jauna, bet tikai viņa, Arha, at­dzimst katrreiz kā viņa pati. Simtam reižu viņa ir mācī­jusies Labirinta ejas un pagriezienus un beidzot aizgājusi līdz slēptajai istabai.

Reizēm Arhai likās, ka viņa atceras. Tumšās vietas zem kalna viņai likās tik pazīstamas, it kā tās nebūtu tikai viņas valstība, bet viņas mājas. Kad viņa ieelpoja zāļu izgarojumus pirms jauna mēness dejām, viņas galva kļuva viegla un ķermenis vairs nepiederēja viņai; tad viņa dejoja cauri gadsimtiem kailām kājām un melnā tērpā un zināja, ka šī deja nekad nav beigusies.

Un tomēr ikreiz šķita tik dīvaini, kad Thara teica: Tu man pirms nāves stāstīji…