Atuanas kapenes

Viņa varētu nolaist lejā pa atveri mazliet ūdens un pēc tam pasaukt vīrieti turp. Tad viņš ilgāk paliktu dzīvs. Patiesībā tad viņš dzīvotu tik ilgi, cik viņai gribētos. Ja viņa šad tad nolaistu lejā ūdeni un ēdienu, viņš turpinātu dzīvot un dienām un mēnešiem ilgi vēl malditos pa Labi­rintu, bet viņa varētu skatīties atverēs, teikt, kur atrodams ūdens, dažreiz pateikt nepareizu ceļu, un viņš ietu veltīgi, bet viņam vienmēr vajadzētu iet. Tā viņam butu laba mā­cība par Bezvārda garu zaimošanu, par nepieļaujamo, muļķīgo ielaušanos Nemirstīgo mirušo garu kapvietās!

Taču, kamēr vīrietis atradisies tur, viņa pati nekad nevarēs ieiet Labirintā. Bet kāpēc ne, viņa sev jautāja un pati atbildēja: tāpēc, ka viņš var izbēgt pa dzelzs durvīm, kas man aiz sevis jāatstāj vaļa… Bet viņš netiktu tālāk par Zemakmeni. Tomēr patiesība bija tāda, ka Arha bai­dījās sastapties ar viņu vaigu vaigā. Viņa baidījās no svešinieka spēka, no mākslām, ar kurām viņš bija iekļuvis Zemakmenē, no burvestības, kas lika degt gaismai viņa nūjas galā. Bet vai tad no tā tik ļoti jābaidās? Spēki, kas valda tumšajās vietās, taču ir viņas, nevis svešinieka pusē. Skaidrs, ka viņš neko lielu nevar nodarīt šeit, Bezvārda garu valstībā. Viņš nebija atdarījis dzelzs durvis, nebija uzbūris sev ēdamo, nebija dabūjis ūdeni cauri sienai un nebija izsaucis kādu velnišķu briesmoni, kas salauztu sie­nas, kaut gan Arha no tā visa bija baidījusies. Viņš pat, trīs dienas klizdams, nebija atradis ceļu uz Lielās mant­nīcas durvīm, ko noteikti bija meklējis. Arha pati nekad vēl nebija mēģinājusi iet uz šo telpu, uz kuru Thara bija izstāstījusi ceļu, šo gājienu viņa bija allaž atlikusi grūti izprotamas bi jības dēļ, nevēlēšanās dēļ, itin kā apjauzdama, ka īstais laiks vēl nav pienācis.

tagad viņa domāja: kāpēc gan lai šis svešais neaizietu turp viņas vietā? Lai skatās uz Kapeņu dārgumiem, cik vien sirds vēlas! Liela labuma no tiem viņam nebūs. Viņa tikmēr pasmiesies par šo pārdrošnieku, teiks, lai viņš ēd zeltu, lai dzer dimantus!

Ar nervozu, drudžainu steigu, kas Arhu bija pārņē­musi visas šīs trīs dienas, viņa aizskrēja uz Dvīņdievu templi, atslēdza tā nelielo, velvēto mantnīcu un atsedza labi paslēpto caurumu grīdā.

Apgleznotā istaba apakšā bija pilnīgi tumša. Bet ceļš, kas vīrietim jānoiet, lai to sasniegtu, bija līkumots un varbūt vairākas jūdzes garš to viņa bija piemirsusi. Un skaidrs, ka zaglis ir novārdzis un nevar ātri paiet. Varbūt viņš aizmirsīs norādījumus un pagriezīsies uz nepareizu pusi. Maz ir tādu, kas spētu tos visus atcerēties pēc pirmās dzirdēšanas, kā to spēj viņa. Varbūt svešais pat nesaprot viņas valodu. Ja tā, lai klīst apkārt, līdz nokritīs un nomirs tumsā, muļķis, svešzemnieks, neticīgais! Lai viņa rēgs gaudo Atuanas Kapeņu akmens ejās, līdz tumsa apēdīs ari to…

Nākamajā rītā pēc garām bezmiega stundām un ļauniem sapņiem Arha agri aizsteidzās pie mazā tempļa slepenās atveres. Paskatījusies lejā, viņa neko nere­dzēja vienīgi melnumu. Viņa nolaida leja sveci, kas dega maza, ķēdē iekārtā skārda gaismeklī. Svešinieks tiešām bija tur, Apgleznotajā istabā. Aiz sveces izstarotā spožuma Arha redzēja viņa kājas un ļenganu roku. Viņa pieliecās tuvāk caurumam, kurš šeit bija grīdas plāksnītes lielumā, un iesaucās tajā: Burvi!

Nekādas kustības. Vai viņš būtu miris? Vai tik maz viņam bija spēka? Arha nicīgi nosēcās; sirds viņai spēcīgi dauzījās. Burvi! viņa iesaucās vēlreiz, un balss skaļi atbalsojās dobjajā pazemes istabā. Vīrietis sakustējās, lēni piecēlās sēdus un apmulsis palūkojās apkārt. Pēc kāda laika viņš paskatijās augšup, samiegdams acis spožajā gaismā, kas karājās viņam pretī no griestiem. Vīrieša seja izskatījās briesmīga pietūkuši un tumša kā mūmijas seja.

Vīrietis uzlika roku uz nūjas, kas gulēja viņam blakām uz grīdas, bet koka galā gaisma neiedegās. Viņam vairs nemaz nebija atlicis spēka.

-Vai tu gribi redzēt Atuanas kapeņu dārgumus, burvi?

Vīrietis gurdi paskatījās augšup un saviebās, skatie­nam sastopot gaismu vienīgo, ko viņš varēja saskatīt. Pēc brīža ar greizu vaibstu, kas, iespējams, bija domāts smaids, viņš pamāja ar galvu.

Ej ārā no šīs istabas pa labi. Iegriezies pirmajā gai­tenī pa kreisi… Arha neapstādamās noskaitīja visu garo norādījumu virkni un beigās teica: Tur tu atradīsi dār­gumus, pēc kuriem nāci šurp. Un varbūt tu tur atradīsi ūdeni. Ko tu šobrīd gribētu vairāk, burvi?

Vīrietis piecēlās, balstīdamies uz nūjas. Skatīdamies augšup, bet neredzēdams Arhu, viņš mēģināja kaut ko teikt, taču no izkaltušās rīkles nenāca neviena skaņa. Viegli paraustījis plecus, viņš devās projām no Apglez­notās istabas.