Atuanas kapenes

Manans padevīgi noliecās un ļāva gūsteknim nokrist uz melnā apmetņa. Vīrietis gulēja kā miris, bet asinis spēcīgi pulsēja viņam uz kakla, un nekustīgais augums palaikam sarāvās kā krampju lēkmē.

-    Viņu vajadzētu pieķēdēt, Manans teica.

-Vai viņš izskatās bīstams? Arha nicīgi atmeta, bet, kad Manans norādīja uz akmeni iestiprinātu dzelzs āķi, pie kura varēja pieslēgt gūstekni, viņa tam ļāva doties uz Važu istabu un atnest ķēdi un aploci. Manans aizgāja pa gaiteni, rūcošā balsī skaitīdams ceļazīmes; viņš jau agrāk bija staigājis pa ejām Apgleznotās istabas tuvumā, taču viens gāja pirmoreiz.

Vienīgās sveces gaismā izskatījās, ka gleznojumi uz sienām kustas un raustās, ka pārdabiskie cilvēku apveidi ar lielajiem, nolaistajiem spārniem te sagumst, te izslējās nebeidzamas vienmuļības vara.

Arha nometās uz ceļiem un ļāva ūdenim pa nelielai lāsei pilēt gūstekņa mutē. Beidzot viņš sāka klepot, un viņa rokas nevarīgi pastiepās pēc pudeles. Arha ļāva vi­ņam dzert. Vīrietis gulēja uz muguras, un seja viņam bija viscaur slapja, notriepta putekļiem un asinīm. Viņš no­murmināja pāris vārdu Arhai nepazīstamā valodā.

Beidzot atgriezās Manans, vilkdams līdzi garu dzelzs ķēdi, lielu piekaramo atslēgu un dzelzs aploci, ko varēja aplikt vīrietim ap vidukli un saslēgt. Tā nav pietiekami cieša, viņš var izspraukties, Manans nomurminaja, pie­slēgdams ķēdes galu pie sienas gredzena.

-   Nē, paskaties! Arha tagad vairs tik ļoti nebaidījās no gūstekņa un parādīja, ka nevar iebāzt pat roku starp dzelzs aploci un vīrieša augumu. Varbūt vienīgi tad, ja viņš vēl ilgāku laiku dzīvos badā.

-   Mana mazā kundze, Manans žēlabaini teica,man netīk taujāt, bet… Kāds labums Bezvārda gariem no tāda verga? Viņš taču ir cilvēks.

-    Tu esi vecs muļķis, Manan. Tagad ejam, un beidz činkstēt!

Gūsteknis vēroja viņus ar gurdu spīdumu acīs.

Kur ir viņa nūja, Manan? Ā, šeit! To es paņemšu, tajā slēpjas burvība. Ā, un es paņemšu arī šo! Ar ašu kustību viņa satvēra sudraba ķēdi, kas rēgojās no tunikas apakšas uz vīrieša kakla, un norāva to pāri viņa galvai, kaut gan viņš mēģināja saķert un aizturēt viņas rokas. Manans iespēra gūsteknim pa muguru. Arha pašūpoja ķēdi vīrieša acu priekšā, bet pietiekami tālu no viņa tvē­riena. Vai tas ir tavs talismans, burvi? Vai tas tev ir dārgs? Nekas sevišķs gan neizskatās vai neko labāku tu nevarēji atļauties? Es to paglabāšu pie sevis. Viņa uzlika ķēdi sev kaklā, paslēpdama karekli zem vilnas tēr­pa biezās apkakles.

-Tu nezini, ko ar to darīt, vīrietis piesmakušā, rupjā balsī teica, kļūdaini, bet pietiekami skaidri izrunadams kargadiešu vārdus.

Manans iespēra vīrietim vēlreiz, un viņš sāpēs ieste­nējās un aizvēra acis.

-Diezgan, Manan! Ejam!

Viņa izgāja no istabas. Manans kurnēdams sekoja.

Tonakt, kad Vieta bija nodzisušās visas ugunis, Arha vēlreiz devās kalnā šoreiz viena pati. Istabā aiz Troņa viņa piepildīja pudeli ar ūdeni, paņēma lielu, plakanu neraudzētas griķu maizes plāceni un devās uz Labirinta Apgleznoto istabu. Tos viņa nolika gūsteknim aizsnie­dzamā vietā netālu no durvīm. Vīrietis bija aizmidzis un gulēja nekustēdamies. Arha atgriezās Mazajā namā un taja nakti gulēja ciešā, ilgā miegā.

Agri pēcpusdienā viņa atkal nokāpa Labirintā. Maize bija apēsta, ūdens izdzerts, un svešinieks sēdēja, atspiedis muguru pret sienu. Viņa seja joprojām izskatījās atbai­doša rētu un asiņu dēļ, bet izteiksme tajā bija modra un dzīvīga.

Arha stāvēja pietiekamā attālumā no gūstekņa, lai tas, važās saslēgts, nevarētu viņu aizsniegt, un lūkojās viņā. Tad meitene novērsa skatienu. Taču īsti nebija kurp ska­tīties. Kaut kas liedza viņai runāt. Sirds dauzījās kā lielās izbailēs. Bet nav taču iemesla baidīties! Gūsteknis ir viņas varā.

-   Patīkami ir redzēt gaismu, vīrietis teica savā sam­taini dobjajā balsī, kas viesa Arhā drudžainu nemieru.

-   Ka tevi sauc? viņa nevērīgi jautāja. Meitenei likās, ka viņas balss izklausās neparasti augsta un spiedzīga.

-    Visbiežāk mani sauc par Zvirbuļvanagu.

-    Par Zvirbuļvanagu? Vai tad tas ir tavs vārds?

-Nē.

-    Kāds ir tavs īstais vārds?

-   To es tev nevaru teikt. Vai tu esi Kapeņu Virspriesteriene?

-Jā.

-    Un kā tevi sauc?

-    Mani sauc Arha.

-    Tā, kas tikusi apēsta… pareizi, vai ne? Vīrieša tumšās acis viņu saspringti vēroja. Viņš mazliet pasmai­dīja. Kāds ir tavs īstais vārds?

-    Man nav vārda. Neizjautā mani! No kurienes tu esi?

-    No Iekšzemēm, no rietumu puses.

-   No Havnoras?

Tas bija vienīgais Iekšzemju salas vai pilsētas vārds, ko Arha zināja.

-   Jā, no Havnoras.

-   Kāpēc tu atnāci šurp?

-   Atuanas Kapenes ir plaši pazīstamas manu ļaužu vidū.

-    Bet tu esi ķeceris, neticīgais.

Vīrietis papurināja galvu. Ai nē, priesterieni Es ticu Tumsas spēkiem! Esmu saticies ar Bezvārda gariem citās vietās.

-    Kādās citās vietās?

-   Arhipelāgā… Iekšzemes… tur ir vietas, kas pieder Senajiem Zemes spēkiem tāpat kā šī. Bet neviena no tām nav tik liela. Nekur citur tiem nav ne tempļa, ne prieste­rienes, ne tādas pielūgsmes kā šeit.

-   Tātad tu ieradies te, lai pielūgtu šos spēkus, Arha izsmejoši teica.