Atuanas kapenes

-    Pūķu valdnieks ir cilvēks, ar ko pūķi ielaižas sa­runās, viņš atbildēja, vismaz tas ir pats galvenais. Tas nenozīmē būt pūķu kungam un pavēlniekam, kā vairums cilvēku iedomājas. Pūķiem nav ne kungu, ne pavēlnieku. Attiecībā uz pūķi jautājums ir tikai viens: vai viņš runās ar. tevi vai apēdīs tevi? Tas, kurš var pa­ļauties uz pirmo no šīm iespējām, ir pūķu valdnieks.

-    Vai tad pūķi māk runāt?

-     Protams! Visvecākajā valodā, tajā, kuru mēs, cilvēki, ļoti cītīgi mācāmies un ļoti lauziti lietojam, lai īstenotu savas burvju mākslas un iedarbinātu maģiju. Neviens cilvēks nezina visu šo valodu, pat desmito daļu ne. Nevienam nepietiek laika to iemācīties. Bet pūķi dzīvo tūkstošiem gadu… Vari iedomāties, ka ar viņiem ir vērts parunāt.

-   Vai te, Atuanā, arī ir pūķi?

-    Cik man zināms, nav jau vairākus gadsimtus, un ari Karego-Atā to nav. Bet stāsta, ka jūsu tālākajā ziemeļu salā Hēr-at-Hērā kalnos aizvien vēl dzīvojot lieli pūķi. lekšzemēs viņi tagad visi majo talākajā rietumu pusē, pašās rietumu Robežjoslas salās, kur nedzīvo cilvēki un kur reti kāds iegriežas. Ja viņus sāk mocīt izsalkums, viņi dodas sirot uz austrumu pusi, bet tas gadās reti. Es esmu redzējis salu, kur viņi visi sapulcējas, lai kopā dejotu. Ar saviem lielajiem spārniem viņi met spirāl­veidīgus lokus uz iekšu un uz aru, arvien augstāk un augstāk virs rietumu jūras gluži kā rudens vētras nestas dzeltenu lapu kaudzes. Vīrieša acis, iztēles ainu pār­ņemtas, lūkojās cauri melnajiem sienu gleznojumiem, cauri sienai, zemei un tumsai, skatīdamas atklātas jūras klajumu līdz pat saulrieta apvārsnim un zeltainus pūķus zeltainā vējā.

-   Tu melo! meitene nikni iesaucās. Tu to visu iz­domāji!

Vīrietis iztrūcies un pārsteigts paskatījās uz viņu. Kādēļ lai es melotu, Arha?

-Tādēļ, lai liktu man justies kā muļķei, kā izbiedētai, nezinošai nejēgai. Lai pats izliktos gudrs, drosmīgs, varens… pūķu valdnieks un nez kas vēl! Tu esi redzējis pūķus dejojam, esi redzējis Havnoras torņus un zini visu par visu. Bet es nezinu neko un nekur neesmu bijusi. Taču visa tava zināšana ir meli! Tu esi tikai zaglis un gūsteknis, tev nav dvēseles, un tu nekad neizkļūsi no šīs vietas! Nav nekādas nozīmes, vai kaut kur ir okeāni, pūķi, balti torņi un vēl nez kādi brīnumi, jo tu tos nekad vairs neredzēsi tu neredzēsi pat saules gaismu! Viss, ko pa­zīstu es, ir tumsa, pazemes nakts. Un tas ir viss, kas īste­nībā pastāv. Tas ir viss, ko beigu beigās vērts zināt. Klu­sums un tumsa. Tu zini visu, burvi. Bet es zinu vienu to, kas ir vienīgā patiesība!

Vīrietis nolieca galvu. Viņa garās, vara brūnās rokas mierīgi gulēja uz ceļiem. Arha redzēja četrzīmju rētu uz viņa vaiga. Viņš ir iegājis tumsā dziļāk nekā es; viņš pazīst nāvi labāk nekā es pat nāvi… Arliā uzbangoja tāds naids pret šo cilvēku, ka brīdi aizžņaudzās elpa. Kāpēc viņš te sēž, tik bezpalīdzīgs un tik stiprs? Kāpēc viņa nespēj to pieveikt?

-   Tāpēc jau es atstāju tevi dzīvu, viņa piepeši teica, un ši doma viņai pašai bija pavisam negaidīta. Gribu, lai tu man parādi, kā pesteļotāji veic savus burvju trikus. Kamēr tu varēsi man parādīt kaut ko no savām mākslām, tu paliksi dzivs. Ja tu tadas neproti, ja tas ir tikai viltības un meli, tad tev būs beigas. Vai saprati?

-Jā.

-    Labi. Tad sāc!

Vīrietis brīdi saņēma galvu plaukstās un mazliet mai­nīja stāvokli. Dzelzs aploce neļāva viņam iekārtoties ērti, ja vien viņš neapgūlās uz muguras.

Beidzot viņš pacēla seju un ļoti nopietni teica:

-    Paklausies, Arha! Es esmu mags tas, ko tu sauc par pesteļotāju. Man ir zināmas dažas mākslas un pras­mes. Tā ir patiesība. Ari tā ir patiesība, ka šeit, Seno spēku mājvieta, mans spēks ir ļoti niecīgs un prasmes daudz nepalīdz. Es varētu parādīt tev ilūzijas, demonstrēt visādus brīnumus. Tā ir burvības nenozīmīgākā daļa. Ilūzijas es pratu radīt jau tad, kad biju vēl zēns, un varu tās uzburt pat šeit. Bet, ja tu tām ticēsi, tās tevi izbiedēs, un, ja bailes tevi sadusmos, tev radisies vēlēšanās mani nogalināt. Turpretī, ja tu tām neticēsi, tu tajās saskatīsi tikai viltības un melus, ka pati teici, un atkal mana dzīvība būs likta uz kārts. Bet pašlaik mans mērķis un vēlēšanās ir palikt dzīvam.

To dzirdēdama, viņa iesmējās un teica: Paliksi jau, paliksi kadu laiciņu dzīvs, vai tad neredzi? Tu esi nejēga! Labi, parādi man tās ilūzijas! Zinu, ka tās ir neīstas, un nebaidīšos no tām. Un nebaidītos arī tad, ja tās būtu īstas. Bet sāc nu! Tava vērtīgā ada vismaz šonakt paliks sveika un vesela.

To dzirdēdams, vīrietis iesmējās tieši tapat kā pirms brīža Arha. Viņi mētājās ar svešinieka dzīvību kā ar rotaļu bumbu, piespēlēdami to viens otram te turp, te atpakaļ.

-    Ko tu gribi, lai es tev parādu?

-    Ko tu vari parādīt?

-    Jebko.

-    Esi gan tu lielībnieks!

-   Nē, vīrietis, acīm redzami aizskarts, atteica. Ne­esmu. Vismaz negribēju tāds izlikties.

-    Parādi man kaut ko tādu, ko, pēc tavām domām, vērts redzēt. Vienalga, ko!