Atuanas kapenes

Kura vieta ir droša no Kosilas un Kosilas spiegiem? Tikai visdziļākās pazemes vietas, vissvētākās un slēp­tākās Bezvārda garu valstības vietas, kurās priesteriene neuzdrīkstas ieiet. Bet vai Kosila neuzdrīkstētos visu? Varbūt viņa baidās no tumšām vietām, taču viņa ir tāda sieviete, kas pratis apspiest bailes svarīga mērķa labad. Arha nezināja, cik lielu Labirinta daļu Kosila iepazinusi arTharas vai iepriekšējās Arhas palīdzību vai varbūt pati slepus izpētījusi agrāko gadu gaitā; Arhai bija aizdomas, ka priesteriene zina vairāk, nekā izliekas zinām. Tomēr vienu ceļu, vienu vislabāk glabāto noslēpumu viņa nevar būt uzzinājusi.

-    Tev jānogādā vīrietis tur, kur es aizvedīšu, un tas jādara tumsā. Pēc tam es tevi atvedīšu atpakaļ uz šejieni, un tev jāizrok Zemakmenē kaps, jāuztaisa zārks, jāielaiž tas tukšs kapā un jāapber ar zemi, bet tā, lai kapa vieta butu sataustāma un atrodama, ja kāds to iedomātos mek­lēt. Dziļš kaps. Vai saprati?

-     Nē, Manans satraukts un nelaimīgs atbildēja. Mazā, nav gudri ķerties pie tādas viltības. Tas nav labi. Te nedrīkst būt neviena vīrieša! Par to nāks sods…

-   Jā, vienam vecam muļķim izgriezīs mēli! Vai tu uz­drošinies man mācīt, kas ir gudri? Es izpildu Tumšo spēku pavēles. Nāc man līdzi!

-Piedod, mana maza kundze, piedod…

Viņi atgriezās Apgleznotajā istabā. Arha palika gai­dām ārpusē, kamēr Manans iegāja un atslēdza sienai pie­ķēdētās važas. Viņa dzirdēja, ka zemā balss jautā: Kurp jāiet, Manan? un piesmakušais alts drūmi atbild: Ma­na kundze pavēlēja aprakt tevi dzīvu. Zem Kapakme­ņiem. Celies! Smagās važas noskanēja kā pātagas plīkšķis.

Gūsteknis iznāca ārā, un viņa rokas bija sasietas ar Manana ādas siksnu. Manans gāja no muguras, turēdams viņu kā suni pavadā, taču kaklasiksnas vietā bija stīpa ap vidukli, un pavada bija no dzelzs. Vīrieša acis pie­vērsās Arhai, bet viņa nopūta sveci un, neteikusi ne vārda, devās tumsā uz priekšu. Arha gāja lēnā, bet noteiktā gaitā, kādā allaž mēdza iet pa Labirintu bez gaismekļa, viegli, bet nepārtraukti vilkdama pirkstgalus pa sienu abās tumeļa pusēs. Manans un gūsteknis nāca no muguras šļūkdami un klupdami, jo pavada abiem apgrūtināja ie­šanu. Tomēr jāpaliek tumsā Arha negribēja, lai viens vai otrs no viņiem iegaumētu šo ceļu.

Pagrieziens pa kreisi no Apgleznotās istabas, divas ejas jāpalaiž garām, jāaiziet līdz Četriem ceļiem, jāizlaiž eja pa labi, tālāk garš, līkumots ceļš, tad daudzi pakāpieni lejup slideni, pārāk šauri cilvēka kājai. Tālāk par šiem pakāpieniem Arha vēl nebija gājusi.

Gaiss šeit bija vēl vairāk sasmacis, pilnīgi nekustīgs, un tajā jautās kodīga dvaka. Arha labi atcerējās norādī­jumus, pat Tharas balsi, tos stāstot. (Gūsteknis aiz mu­guras melnajā tumsā paklupa, un viņa dzirdēja to ieste­namies, kad Manans ar spēcīgu ķēdes rāvienu noturēja to kājās.) Pakāpienu lejgalā tūlīt seko pagrieziens pa kreisi. Vēlreiz pa kreisi, tad garām trim ejām, tad pir­mais ceļš pa labi un vēlreiz pa labi. Tuneļi vijās un lī­kumoja, neviens nebija taisns. "Pēc tam jāiet gar malu Bedrei," Tharas balss atmiņā teica, "un tur taka ir ļoti šaura."

Viņa palēnināja gaitu, pieliecās un pataustīja ar roku grīdu. Tagad gaitenis labu gabalu stiepās taisni, iedves­dams gājējam nepamatotu drošības izjūtu. Tad pēkšņi roka, ar kuru viņa visu laiku taustīja un pārbaudīja ak­mens grīdu sev priekšā, neko vairs apakšā nesajuta. Ak­mens mala, un aiz tās tukšums. Labajā pusē gaiteņa siena stāvus nolaidās bedrē. Pa kreisi stiepās šaura dzega, tikai mazliet platāka par plaukstas tiesu.

Te ir bedre. Piespiedieties pie sienas kreisajā pusē un ejiet sāniski. Neejiet, bet šļūciet! Turi ķēdi, Manan… Vai tu esi uz dzegas? Tā kļūst šaurāka. Neatspiedieties uz papēžiem! Tā, es esmu garām bedrei. Dod roku! Viss…

Tunelis tālāk stiepās zigzagveidīgi, un no tā nošķīrās daudzas sānejas. Dažas no tām dīvaini, dobji atbalsoja viņu soļus, un vēl dīvaināk likās tas, ka seju skāra tik tikko jaušama gaisa plūsma. Šie gaiteņi noteikti ir aklas ejas tāpat kā daudzas citas, kam viņi pagājuši garām. Varbūt kaut kur zem šīs zemās Labirinta daļas ir tukša vieta, milzīgs, melns pazemes tukšums tik dziļa un plaša ala, ka Zemakmene pret to liktos maza.

Taču virs šī pazemes bezdibeņa tumšie tuneļi kļuva arvien šaurāki un zemāki, un drīz pat Arhai vajadzēja saliekties. Vai šis ceļš nekad nebeigsies?

Ceļa gals pienāca ļoti pēkšņi: viņu priekšā bija aiz­vērtas durvis. Iedama saliekusies, turklāt mazliet ātrāk nekā parasti, Arha atsita pret tām galvu un rokas. Viņa sataustīja slēdzenes caurumu, tad sameklēja mazo at­slēdziņu uz sava jostas gredzena nekad vēl nelietoto sudraba atslēgu ar pūķa galvu. Tā derēja un pagriezās. Arha atvēra Atuanas kapeņu Lielās mantnīcas durvis. Tumsā pretī vēdīja sauss, skāņš, sastāvējies gaiss.

-   Manan, tu tur nedrīksti iet. Pagaidi ārpusē pie dur­vīm!

-   Viņš drīkst, bet es ne?

-   Ja tu ieiesi šajā istabā, Manan, tu no tās vairs neiz­iesi. Es esmu vienīgā, kas drīkst to darīt. No šīs telpas neviens nekad nav izgājis dzīvs vienīgi es. Vai gribi iet iekšā?