Atuanas kapenes

-Es pagaidīšu tepat, skumīgā balss tumsā teica. Kundze, kundze, never ciet durvis…

Manana bažas tā pielipa Arhai, ka viņa atstāja durvis pusvirus. Šī viela patiešām viesa viņā trulas bailes, un viņa juta neuzticību pret gūstekni, kaut arī rokas tam bija sasietas. Iegājusi iekšā, viņa tūlīt iededza gaismu. Viņas rokas trīcēja. Svece gaismeklī negribēja degt, jo gaiss bija smacīgs un nedzīvs. Dzeltenīgajā atspīdumā, kas pēc garā gājiena tumsā šķita žilbinoši spožs, mantnīca izskatījās pilna šaudīgām ēnām.

Te bija sešas lielas lādes, visas no akmens, visas mā­si vas; tās sedza smalku, pelēku putekļu kārta, kas izskatī­jās kā pelējums uz maizes, un vairāk nekā te nebija. Sie­nas bija raupjas, griesti zemi. Gaisā valdīja aukstums nedzīvs, sastindzis aukstums, kas šķita apturam asinis dzīslās. Te nebija pat zirnekļa tīklu tikai putekļi. Nekā­das dzīvības it nekādas; te nemājoja pat Labirinta sīkie, baltie zirnekļi. Putekļu kārta bija bieza, bieza, un katrs putekļu graudiņš varēja būt aizritējusi diena šeit, kur nebija ne laika, ne gaismas; šeit, kur dienas, mēneši, gadi un gadsimti gulēja, pārvērtušies putekļos.

-    Šī ir tā vieta, ko tu meklēji, Arha teica, un viņas balss skanēja droši un noteikti. Šī ir Atuanas kapeņu Lielā mantnīca. Tu esi tajā ienācis. Ārā no šejienes tu vairs nevari iziet.

Vīrietis neko neatbildēja, un viņa seja bija ļoti mierīga, bet acīs paudās kaut kas tāds, kas aizkustināja Arhu: pamestība, nodota cilvēka skatiens.

-    Tu teici, ka gribot palikt dzīvs. Šī ir vienīgā man zināmā vieta, kurā tu vari palikt dzīvs. Kosila tevi no­galinās vai ari liks man nogalināt tevi, Zvirbuļvanag. Bet šeit viņa nevar iekļūt.

Vīrietis joprojām klusēja.

-    Tu tik un tā nebūtu varējis iziet no Kapenēm, vai tad tu to nesaproti? Šī nav sliktāka vieta par citām. Un tu vismaz esi atnācis līdz… līdz sava ceļa galam. Tas, ko tu meklēji, atrodas šeit.

Virietis apsēdās uz vienas no lielajām lādēm; viņš iz­skatījās izmocīts un zaudējis speķus. Ķēde nožvadzēja, smagi atsizdamās pret akmeni. Vīrietis paskatījās apkārt uz pelēkajām akmens sienām, uz ēnām un pēc tam uz Arhu.

Arha nolaida skatienu un paskatījās uz lādēm. Viņa nejuta vēlēšanos tās atvērt. Viņai nerūpēja, kādi dārgumi glabajas tajās.

-    Te, iekšā, tev ķēde nav vajadzīga. Arha piegāja pie gūstekņa, atslēdza vidukļa stīpu un atraisīja Manana jostu no viņa rokām. Man jāaizslēdz durvis, bet, kad es atnākšu šurp, es tev uzticēšos. Tu taču zini, ka nevari tikt prom un nav vērts mēģināt? Es esmu viņu atriebība, es pildu viņu gribu, bet, ja es viņus pievilšu ja tu pievilsi manu uzticēšanos -, tad viņi atriebsies paši. Tu nedrīksti censties tikt ārā, nodarot man pāri vai piemānot mani, kad es atnākšu šurp. Tev man jātic.

-    Es darīšu, kā tu saki, viņš rāmi atbildēja.

-    Kad varēšu, atnesīšu tev ēdamo un ūdeni. Nekā daudz nebūs. Ūdeni varēšu dabūt diezgan, bet ar ēdamo kādu laiku būs grūtāk: man pašai sāk pietrūkt, vai saproti?

Taču tik daudz es dabūšu, lai tu paliktu dzīvs. Varbūt dienu vai divas, vai pat ilgāk es netikšu šurp. Man jā­novērš Kosilas aizdomas. Bet es atnākšu. Es apsolu. Te ir pudele. Glabā to taupīgi, jo es nezinu, kad tikšu šurp. Bet es atgriezīšos.

Vīrietis pacēla skatienu pret meiteni. Viņa sejā bija dīvaina izteiksme.

-Esi uzmanīga, Tenara! viņš teica.

Vārdi

Arha aizveda Mananu atpakaļ pa tumšajām, līku­motajām ejām un atstāja viņu Zemakmenes tumsā, lai viņš tur izraktu kapu pierādījumu Kosilai, ka zaglis patiešām saņēmis sodu. Bija vēls, un, aizgājusi uz Mazo namu, viņa tūlīt likās gulēt. Naktī viņa piepeši pamodās un atcerējās, ka atstājusi savu apmetni Apgleznotajā istabā. Vīrietim drēgnajā alā nebūs neviena drēbes gabala, ar ko saglabāt siltumu, vienīgi paša īsais apmetnis, un gulēt viņām vajadzēs tieši uz putekļainā akmens. Auksts kaps, auksts kaps, Arha nelaimīga domāja, tomēr jutās pārāk nogurusi, lai pilnīgi pamostos no miega, un drīz aizmiga atkal. Viņa sāka sapņot. Sapni viņa redzēja mi­rušo dvēseles uz Apgleznotās istabas sienām lielu, tumšu putnu apveidus ar cilvēku rokām, kājām un sejām; tic sakņupuši tupēja tumšo vietu putekļos. Viņi nespēja lidot. Māls bija viņu ēdiens, putekļi bija viņu dzēriens. Tās bija neatdzimstošo dvēseles, seno un neticīgo, Bezvārda garu aprīto cilvēku dvēseles. Tās drūzmējās Arhai visapkārt tumsā un palaikam izdvesa vārgu čiepstu vai ķērcienu. Viens no tiem pienāca viņai pavisam klāt. Arhai kļuva bail, un viņa mēģināja atvirzīties, bet neva­rēja pakustēties. Šim radījumam bija putna, nevis cilvēka seja, bet mati tam bija zeltaini, un tas sievietes balsi viņai teica: -Tenara! Sauciens skanēja maigi un klusi. -Te­nara!

Arha satrūkās. Viņas mute bija pilna ar māliem. Viņa gulēja pazemē akmens kapenēs. Rokas un kājas viņai bija sasietas ar līķautiem, un viņa nevarēja pakustēties.

Viņā uzbangoja tāds izmisums, ka tas izlauzās no krū­tīm un kā ugunsputns cauri akmens sienām izlidoja die­nasgaismā dienasgaismā, kas pelēcīga iestrāvoja viņas bczlogu istabā.