Atuanas kapenes

Arha aizvēra durvis un aizslēdza tās no iekšpuses, nolika gaismekli uz lādes un klusi piegāja pie guļošā gūstekņa. Viņas kustības bija biklas un acis plati ieplestas, to zīlītes pēc garā gājiena tumsā joprojām izskatījās lielas un melnas.

Zvirbuļ vanag!

Arha pieskārās vīrieša plecam un vēlreiz sauca viņu vārdā, pēc tam vēl un vēlreiz.

Beidzot gūsteknis sakustējās un ievaidējās. Tad viņš piecēlās sēdus; acis izvārgušajā sejā raudzījās tukši un neredzoši. Viņš lūkojās uz Arhu, nepazīdams viņu.

-    Tā esmu es, Arha… Tenara. Es tev atnesu ūdeni. Ņem, padzeries!

Virietis neveikli satvēra pudeli, it kā viņa rokas būtu notirpušas, tad padzērās, taču tikai nelielu malku.

-    Cik daudz laika ir pagājis? viņš jautāja, ar grū­tībām izrunādams vārdus.

-   Kopš tu atnāci uz šo istabu, pagājušas divas dienas. Šī ir trešā nakts. Agrāk es nevarēju tikt šurp. Man vaja­dzēja nozagt ēdamo… te tas ir… Viņa izvilka no līdzatnestā maisa plakanu, pelēku klaipu, bet vīrietis papurināja galvu.

-   Man negribas ēst. Šī… šī vieta ir kā nāve. Viņš sa­ņēma galvu rokās un palika nekustīgi sēžam.

-    Vai tev salst? Es atnesu apmetni no Apgleznotās istabas.

Vīrietis neatbildēja.

Arha nolika apmetni zemē un kādu laiku stāvēja, skatīdamās uz viņu. Meitene viegli drebēja, un viņas acis joprojām bija melnas un platas.

Pēkšņi viņa noslīga uz ceļiem, sakņupa un sāka raudāt dziļiem, krampjainiem šņukstiem, taču bez asarām.

Virietis stīvi piecēlās no lādes un noliecās pār viņu. -Tenara…

-   Es neesmu Tenara, Es neesmu Arha. Dievi ir miruši, dievi ir miruši!

Virietis uzlika rokas viņai uz galvas un atbīdīja melno kapuci. Viņš sāka runāt. Vārdi skanēja klusi, un valoda bija meitenei pilnīgi nepazīstama. Neparastā skaņa krita viņas sirdī kā lietus lāses. Viņa apklusa un sāka klausīties.

Kad Arha bija apklususi, vīrietis pacēla viņu un kā bērnu nosēdināja uz lielās lādes, kur iepriekš bija gulējis pats. Viņš uzlika roku uz meitenes plaukstas.

-    Kāpēc tu raudāji, Tenara?

Es tev pateikšu. Nav svarīgi, ko es tev saku. Tu tur neko nevari darit. Tu nevari palīdzēt. Tu taču ari mirsti, vai ne? Tāpēc nav svarīgi. Nekas nav svarīgi. Kosila, Dievkaraļa priesteriene… viņa vienmēr bijusi nežēlīga… viņa centās panākt, lai es tevi nogalinu. Tāpat kā nogali­nāju tos citus. Bet es negribēju. Kādas viņai tiesības? Un viņa izaicināja Bezvārda garus, izsmēja tos, un es viņai uzvēlu lāstu. Un kopš tā laika man bail no viņas, jo Ma­nans teica taisnību: viņa netic dieviem. Viņa grib, lai tie tiktu aizmirsti… un droši vien viņa mēģinātu mani miegā nogalināt. Tāpēc es negāju gulēt. Negāju atpakaļ uz Mazo namu. Pagājušo nakti es pavadīju Zālē, vienā no jumta istabām, kur glabājas deju tērpi. Kamēr vēl bija tumšs, aizgāju uz Lielo namu un nozagu virtuvē ēdamo, tad at­griezos Zālē un pavadīju tur visu dienu. Mēģināju iz­domāt, ko man darīt. Un šonakt… Šonakt es biju ļoti no­gurusi un nolēmu iet gulēt uz kādu no svētajām vietām, kur vjņa baidītos nākt. Tāpēc aizgāju uz Zemakmeni. Uz to lielo alu, kur pirmoreiz tevi ieraudzīju. Un… un viņa bija tur! Laikam ienākusi pa sarkano akmeņu durvīm. Ienākusi ar gaismekli. Kārpījās pa Manana izrakto kapu, lai pārbaudītu, vai tajā ir mironis. Rakās kā žurka… kā liela, resna, melna žurka! Un svētajā vielā dega gaisma, tumšajā vietā zem Kapakmeņiem! Un Bezvārda gari neko nedarīja. Nenonāvēja viņu un nepadarīja traku. Viņa runāja taisnību tie patiešām ir kļuvuši veci! Tie ir miruši. Es vairs neesmu priesteriene.

Vīrietis stāvēja un klausījās, mazliet pieliecis galvu, joprojām turēdams delnu uz viņas plaukstas. Viņa sejā un stāvā bija atgriezusies drusciņa spēka un izturības, kaut gan rētas uz vaiga izskatījās zilgani pelēkas un drē­bes un matus joprojām sedza putekļu kārta.

-    Es viņai pagāju garām, izgāju cauri Zemakmenei. Viņas svece meta vairāk ēnu nekā gaismas, un viņa mani nedzirdēja. Gribēju ieiet Labirintā, lai aizbēgtu no viņas. Bet, kad biju iegājusi, man likās, ka es dzirdu viņu seko­jam. Visu laiku, iedama pa gaiteņiem, es dzirdēju kādu nākam no muguras. Un nezināju, kurp iet. Domāju, ka šeit būšu drošībā, domāju, ka mani Valdnieki pasargās un aizstāvēs mani. Bet viņi nesargā, viņu nav, viņi ir mi­ruši…

-    Tātad par viņiem tu raudāji par viņu nāvi? Bet viņi ir šeit, Tenara, šeit!

-    Kā tu zini? viņa apātiski jautāja.