Atuanas kapenes

Tomēr tur dzīvoja divi cilvēki. Vecs vīrietis un sie­viete, laikam brālis un māsa. Viņi no manis pārbijās. Kas zina, cik ilgi viņi nebija redzējuši nevienu cilvēka seju. Droši vien daudzus gadu desmitus. Bet es biju grūtā stā­voklī, un viņi pret mani izturējās laipni. Viņiem bija būda no izskalotiem kokiem un uguns. Vecā sieviete man deva ēst gliemenes, ko viņi bēguma laikā lasija no klintīm, ar akmeņiem nogalinātu jūrasputnu kaltēto gaļu. Viņa no manis baidījās, tomēr deva man ēst. Kad es nedarīju neko tādu, kas viņu biedētu, viņa sāka man uzticēties un beidzot parādīja man savu lielo dārgumu. Patiešām, īstu dārgumu… Tā bija maza kleitiņa. Viscaur no zīda, izšūta ar pērlēm. Mazas meitenes, princeses, kleitiņa. Pati sie­viete valkāja neapstrādātu roņādu.

Mēs nevarējām sarunāties. Es tolaik nepratu kargadiešu valodu, bet viņi neprata nevienu no Arhipelāga valodām un pat savējā runāja slikti. Viņi tur noteikti bija aizvesti, būdami vēl mazi bērni, un atstāti, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc, un diez vai ari viņi paši to zināja. Viņi nezināja neko citu kā vienīgi salu, vēju un jūru. Bet, kad es braucu projām, sieviete man pasniedza dāvanu. Viņa man iedeva Errcta-Akbes gredzena pazudušo pusi.

Zvirbuļvanags bridi klusēja.

Es to nepazinu un, tāpat kā viņa, nezināju, kas tas ir. Bet tā bija gadsimta lielākā dāvana, un to pasniedza nabaga veca, nesaprātīga, roņādā ietinusies sieviete jaunam nejēgam, kurš to iebāza kabatā, pateica: "Pal­dies!" un aizpeldēja prom… Tā nu es braucu tālāk un darīju to, kas man jādara. Bet pēc tam sekoja citi noti­kumi, un es aizbraucu uz rietumiem, uz Pūķu taku, un darīju citus darbus. Tomēr visu laiku es turēju neparasto lietiņu pie sevis, jo jutos pateicīgs vecajai sievietei, kas man bija pasniegusi vienīgo dāvanu, ko spēja atrast. Es ievēru vienā no caurumiņiem ķēdi un saku to nēsāt kaklā, bet nekad par to īpaši nedomāju. Bet tad kādu dienu Selidorā, Vistalakajā salā, zemē, kur Errets-Akbe gāja bojā, cinidamics ar pūķi Ormu, es sāku runāt ar kādu puķi, vienu no Orma pēctečiem. Viņš man pateica, kas ir tas, ko es nēsāju sev uz krūtīm.

Viņam šķita ļoti jocīgi, ka es to neesmu zinājis. Pūķi nereti par mums uzjautrinās. Bet Erretu-Akbi viņi atceras un runā par viņu kā par pūķi, nevis ka par cilvēku.

Kad es atgriezos Iekšējās salās, tad beidzot aizbraucu uz Havnoru. Mana dzimtā sala ir Gonta, kas atrodas ne­tālu uz rietumiem no jūsu Kargadu zemēm, un, kaut gan biju diezgan daudz braukājis apkārt, nekad vēl nebiju iegriezies Havnorā. Bija laiks reiz to izdarīt. Redzēju bal­tos torņus, runāju ar izciliem vīriem, tirgoņiem, prinčiem un seno valstu valdniekiem. Pastāstīju viņiem, kas man pieder. Teicu: ja viņi vēlas, es došos uz Atuanas kapenēm meklēt Pazudušo rūnu, atslēgu mieram. Jo mums pasaulē ļoti vajadzīgs miers. Viņi to uzņēma ļoti atzinīgi, un viens pat iedeva naudu, lai es sagādātu sev laivu. Tad nu es iemācījos jūsu valodu un atbraucu uz Atuanu.

Viņš apklusa un kādu laiku cieši lūkojās alas ēnās.

-   Vai tad cilvēki mūsu pilsētās nepazina, ka tu esi no rietumiem, pēc lavas ādas krāsas, pēc valodas?

-   Ā, cilvēkus apmānīt ir ļoti viegli, viņš izklaidīgi atbildēja, ja vien prot vajadzīgās viltības. Jāuzbur dažas ilūzijas, un tām cauri redz tikai mags. Bet šeit, kargadiešu zemēs, nav ne burvju, ne magu. Tas ir savādi. Jūs jau sen padzināt visus savus burvjus un aizliedzāt nodarboties ar burvju mākslām, un tagad gandrīz tām vairs neticat.

-   Mani mācīja tām neticēt. Tās ir pretrunā ar priesteru valdnieku mācībām. Bet es zinu, ka tikai ar burvību tu varēji tikt līdz Kapenēm un iekļūt tajās iekšā pa sarkano akmeņu durvīm.

-   Man palīdzēja ne tikai burvība, bet ari labs padoms. Mēs savās zemēs vairāk nekā jūs nodarbojamies ar rakstī­šanu. Vai tu proti lasīt?

-    Nē. Tā ir viena no melnajām mākslām.

Viņš pamāja ar galvu. Bet tā ir noderīga. Kāds ne­veiksmīgs seno laiku zaglis atstāja dažus Atuanas kapeņu aprakstus un norādījumus, kā tajās iekļūt, ja cilvēks prot izmantot Lielo Atvēršanas burvību. Tas viss bija pie­rakstīts kāda Havnoras prinča dārgumu grāmatā. Viņš man ļāva to izlasīt. Tā nu es tiku līdz lielajai alai…

-    Līdz Zemakmenei.

-    Zaglis, kurš aprakstīja ceļu, domāja, ka dārgums paslēpts tur, Zemakmenē. Tāpēc es sāku meklēt tur, taču man bija tāda sajūta, ka tam jābūt labāk paslēptam un jāatrodas kaut kur dziļāk Labirintā. Es zināju, kur ir Labirinta ieeja, un, kad ieraudzīju tevi, devos turp, cerē­dams paslēpties ejās un turpināt meklēšanu. Tā, protams, bija kļūda. Bezvārda gari jau bija mani pārņēmuši un apmulsinājuši manu prātu. Un kopš tā laika esmu kļuvis arvien nespēcīgāks un trulāks. Nedrīkst padoties šiem spēkiem, vajag tiem pretoties, vajag uzturēt stipru un pār­liecinātu garu. To es uzzināju jau sen. Bet šeit, kur viņi ir tik stipri, tas ir ļoti grūti. Viņi nav dievi, Tenara. Bet viņi ir stiprāki par cilvēku.

Abi ilgu laiku klusēja.

-   Ko vēl tu atradi dārgumu lādēs? viņa nedzīvā balsī vaicāja.