Atuanas kapenes

Kamēr viņa taustījās ap durvīm, grasīdamās tās at­slēgt, Geds teica: Zēl, ka man nav zižļa. Joprojām runādama čukstus, meitene atbildēja: Tava nūja, ko tu sauc par zizli, ir tepat aiz durvīm. Es to atnesu.

-    Kāpēc tu to atnesi? viņš ziņkāri jautāja.

-   Biju domājusi… aizvest tevi līdz izejai. Palaist brī­vībā.

-    Tādas izvēles tev nebija. Tu varēji vai nu paturēt mani par vergu un pati palikt verdzene, vai arī atbrīvot mani un brīva nākt man līdzi. Saņem dūšu, mazā, pagriez atslēgu un ejam!

Meitene pagrieza atslēgu ar pūķa galvu un atvēra dur­vis uz zemo, melno gaiteni. Ar Erreta-Akbes gredzenu uz rokas viņa izgāja no Kapeņu mantnīcas, un virietis viņai sekoja.

Akmens sienās, grīdā un velvētajos griestos jautās tāda kā viegla vibrācija, ko pat nevarēja saukt par troksni. Tā atgādināja tālīnu pērkona dunu, it kā tālumā kaut kas milzīgs bruktu un kristu lejup.

Meitenei mati uz galvas sacēlās stāvus, un, pat neap­domādamās, viņa nopūta skārda gaismekli sveci. Aiz mu­guras atskanēja vīrieša soļi, un viņa balss ierunājās tik tuvu, ka elpa skāra viņas matus: Atstāj to tepat! Ja vajadzīgs, es varu dabūt gaismu. Kāds diennakts laiks tagad varētu būt ārā?

-    Kad es atnācu šurp, bija krietni pāri pusnaktij.

-   Tad mums jāiet uz priekšu.

Tomēr viņš nepakustējās. Meitene saprata, ka viņai jārāda ceļš. Vienīgi viņa zināja, kā izkļūt no Labirinta, un vīrietis gaidīja, gatavs viņai sekot. Viņa sāka iet; zemo griestu dēļ vajadzēja saliekties, tomēr viņa centās virzīties ātri. No neredzamām krustcelēm vēdīja saltums un ko­dīga, drēgna smaka nedzīva smaka no milzīgā tukšuma zem gaiteņa grīdas. Kad tunelis kļuva mazliet augstāks un varēja izslieties taisni, viņa sāka iet lēnāk, skaitīdama soļus pirms Bedres, kas vairs nevarēja būt tālu. Viegliem soļiem, skaidri apjauzdams visas meitenes kustības, Geds sekoja mazu gabaliņu aiz viņas. Līdzko apstājās meitene, apstājās arī viņš.

-   Te ir Bedre, viņa čukstus teica. Es nevaru atrast dzegu… Nē, tepat ir. Uzmanies! Man šķiet, ka akmeņi kļuvuši vaļīgi… Nē, nē, pagaidi tas nav stingrs… Ak­meņi zem viņas kājām saļodzījās, un viņa atkāpās atpakaļ drošībā. Viņas sirds neganti dauzījās. Dzega vairs nav droša, akmeņi kļuvuši vaļīgi!

-   Es iedegšu nelielu gaismiņu un paskatīšos. Varbūt varēšu tos ar kādu vārdu saturēt kopā. Būs labi, mazā!

Cik savādi, ka viņš mani sauc tādā pašā vārdā, kādā vienmēr tika saucis Manans, meitene nodomāja. Kad Geds iededza zižļa galā tik tikko jaušamu gaismu kā trūdoša koka spīdumu, ka zvaigznes blāvojumu cauri miglai un uzkāpa uz šaurās taciņas blakus melnajam bezdibenim, meitene ieraudzīja dziļajā tumsā aiz viņa parādāmies masīvu stāvu un pazina tajā Mananu. Taču balss viņai iestrēga kaklā kā sprostā, un viņa nespēja ie­kliegties.

Kad Manans izstiepa roku, lai nogrūstu Gedu no ne­drošās malas bedrē, Geds pacēla galvu un, pārsteigumā vai dusmās iekliegdamies, atvēzēja uzbrucējam pretī zizli. Kliedziena bridi gaisma iekvēlojās balta un ne­ciešami spoža tieši einuham sejā. Manans strauji pacēla vienu savu lielo plaukstu, lai aizsegtu acis, izmisīgi rāvās uz priekšu, lai sagrābtu Gedu, zaudēja līdzsvaru un iekrita bezdibeni.

Viņš krita bez kliedziena. Neviena skaņa nepacēlās augšup no bedres ne auguma atsišanās pret zemi, ne nāves sauciens, nekas. Pieķērušies šaurajai malai, no­metušies ceļos un sastinguši, Geds un Tenara klausījās, taču neko nedzirdēja.

Gaisma izskatījās kā bāli pelēks plankums un tik tikko bija saskatāma.

-Nāc! Geds teica, izstiepis roku; meitene to satvēra, un pēc trim drosmīgiem soļiem viņi atradās otrā pusē. Geds nodzēsa gaismu. Tenara atkal devās pa priekšu, lai raditu ceļu. Viņa jutās gluži apdullusi un neko nespēja domāt. Tikai pec krietna brīža viņa iedomājās: pa labi vai pa kreisi?

Meitene apstājās.

Dažus soļus viņai aiz muguras Geds klusi jautāja:

-    Kas noticis?

-    Es esmu apmaldījusies. Iededz gaismu!

-   Apmaldījusies?

-    Man… man sajuka pagriezienu skaits.

-   Es skaitīju, viņš teica, pienākdams mazliet tuvāk.

-     Kreisais pagrieziens pēc bedres, pēc tam pa labi un vēlreiz pa labi.

-    Tad nākamais būs īstais, viņa mehāniski sacīja, tomēr nekustējās. Iededz gaismu!

-    Gaisma mums neparādīs ceļu, Tenara.

-    Nekas to neparādīs. Ceļš ir pazudis. Mēs esam pa­zuduši.

Nāves klusums ieskāva un aprija viņas čukstu.

Viņa juta Geda kustības un auguma siltumu tepat lī­dzās aukstajā tumsā. Viņš sameklēja meitenes roku un saņēma to savējā. Ej tālāk, Tenara! Nākamais pagrie­ziens pa labi.

-   Iededz gaismu! viņa lūdzās. Tuneļi ir tik samu­džināti…

-    Es nevaru. Nedrīkstu tērēt spēku. Tenara, viņi ir… Viņi zina, ka esam izgājuši no Mantnīcas. Zina, ka esam tikuši garām bedrei. Viņi meklē mūs, meklē mūsu gribu, musu garu. Lai to apdzēstu un apritu. Man viņi jānotur pa gabalu. Tam aiziet viss mans spēks; man jāturas viņiem pretī kopā ar tevi. Ar tavu palīdzību. Mums jāiet tālāk.