Atuanas kapenes

Viņas balss skanēja apātiski un gausi. Vīrietis sarauca pieri. Ja mēs šeit paliksim ilgi, tu sajuksi prātā, Te­nara, viņš teica. Bezvārda garu dusmas smagi spiež tavu prātu. Un manējo arī. Tagad, kopš tu atnāci šurp, ir labāk daudz labāk. Bet tu ilgi biji prom, un mans spēks ir gandrīz izsīcis. Neviens cilvēks ilgi nespēj pretoties Tumsas spēkiem vienatnē. Tie ir ļoti stipri. Vīrietis ap­klusa; viņa balss bija pagurusi, un šķita, ka viņš pazau­dējis domu pavedienu. Ar plaukstu paberzējis pieri, viņš paņēma pudeli, lai nodzertos. Pēc tam nolauza maizes gabalu un apsēdās uz lādes to ēst.

Viņš runāja patiesību Arha juta galvā spiedīgu sma­gumu, kas šķita aptumšojam un aizmiglojam visas domas un jūtas. Tomēr viņa vairs nejuta tādas bailes kā iepriekš, viena nākdama pa gaiteņiem šurp. Tikai pilnīgais klusums aiz istabas durvīm šķita briesmīgs. Kāpēc tā? Viņa nekad agrāk nebija baidījusies no pazemes klusuma. Bet agrāk viņa nekad nebija atteikusies paklausīt Bezvārda gariem, nekad nebija sacēlusies pret saviem Valdniekiem.

Beidzot viņa šņukstoši iesmējās. Te nu mēs sēžam uz Impērijas lielākajiem dārgumiem, viņa teica. Diev­karalis atdotu visas savas sievas, lai dabūtu šo vienu lādi. Un mēs pat neesam atvēruši vāku, lai ieskatītos tajā!

-    Es atvēru, Zvirbuļvanags ēzdams sacīja.

-    Tumsā?

-   Es uzbūru mazu gaismiņu. Burvju gaismu. Šeit tas bija grūti izdarāms. Pat ar zizli tas nebūtu padevies viegli, bet zižļa man nebija, un es jutos gluži tā, it kā mēģinātu iedegt ugunskuru lietū no slapjas malkas. Tomēr beidzot izdevās. Un es atradu to, ko meklēju.

Meitene lēni pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Gredzenu?

-    Pusi no gredzena. Otra puse ir pie tevis.

-    Pie manis? Otra puse taču ir pazudusi…

-Tā tika atrasta. Tā karājās ķēdē man ap kaklu. Tu to paņēmi un jautāji, vai es nevarot atļauties labāku talis­manu. Vēl labāks talismans nekā puse no Erreta-Akbes gredzena varētu būt tikai viss gredzens. Bet, kā mēdz sacīt, labāk puse nekā nemaz. Tā nu tagad pie tevis ir mana puse, un pie manis ir tavējā. Vīrietis uzsmaidīja viņai caur alas ēnām.

-    Kad es to paņēmu, tu teici, ka es nezinot, ko ar to darīt.

-   Taisnība.

-Un tu to zini?

Viņš pamāja ar galvu.

-   Pastāsti! Pastāsti, kas tas ir par gredzenu, kā tu atradi pazudušo pusi, kā ieradies šeit un kāpēc! Man tas viss jāzina, varbūt tad es sapratīšu, ko darīt.

-Varbūt. Labi. Kas ir Erreta-Akbes gredzens? Nu, tu jau redzi, ka tas neizskatās pēc dārglietas, un tas pat nav īsts gredzens. Tas ir pārāk liels. Varbūt tas derētu par aproci, tomēr rokai laikam būtu par mazu. Neviens nezina, kam tas tika darināts. Kādreiz to nēsāja FJfarana Skaistā kad Soleas sala vēl nebija nozudusi jūras dzel­mē; un jau tad, kad viņa nēsāja šo rotu, tā bija veca. Beidzot tā nonāca Erreta-Akbes rokās… Tā ir no cieta sudraba, un tajā izdurti deviņi caurumiņi. Ārpusē ir iegravēts viļņiem līdzīgs raksts, bet iekšpusē ierakstītas Deviņas Spēka rūnas. Uz tās puses, kas atrodas pie tevis, ir četras rūnas un daļiņa no piektās; tieši tas pats ir uz manējās. Lūzuma vieta iet tieši caur vienu zīmi, un tā tika sabojāta. Kopš tā laika to dēvē par Pazudušo rūnu. Pārējās astoņas magiem ir pazīstamas: Pirra zīme, kas aizsargā no ārprāta, no vēja un uguns, Gesa zīme, kas dod izturību, un tā tālāk. Bet pārlauztā rūna bija tā, kas saistīja zemes. Tā bija Saišu rūna, valstības zīme, miera zīme. Neviens karalis nevarēja sekmīgi valdīt, ja ne­valdīja zem šīs zīmes. Neviens nezina, kā tā tika rakstīta. Kopš tā ir pazudusi, Havnorā vairs nav bijis lielu karaļu. Ir bijuši prinči un tirāni, kari un ķildas starp visām Jūrzemes valstīm.

Tāpēc Arhipelāga gudrie valdnieki un magi gribēja atrast Erreta-Akbes gredzenu, lai atjaunotu pazudušo rūnu. Tomēr beidzot viņi pārstāja sūtīt cilvēkus to meklēt, jo neviens nevarēja atdabūt gredzena pusi no Atuanas kapenēm, bet otra puse, kuru Errets-Akbe atdeva kargadiešu karalim, jau sen bija pazudusi. Visi teica, ka neesot nozīmes meklēt. Tas bija pirms daudziem gadu simtiem.

Bet es šajā notikumā iekļuvu šādi. Kad biju mazliet vecāks nekā tu pašlaik, es džinos pakaļ… džinos kaut kam pakaļ pār jūrām. Tas, ko es vajāju, ar viltu panāca, ka tiku izmests vientuļā, neapdzīvotā salā netālu no Karego-Atas un Atuanas krastiem, uz dienvidrietumiem no šejienes. Tā bija maza saliņa, gandrīz tikai smilšu strēle; pa vidu tai stiepās gara, ar zāli apaugusi kāpa, un vienā vietā tecēja sāļa ūdens avots vairāk nekā tur ne­bija.