Atuanas kapenes

-   Katru bridi, kopš es nokāpu alā zem Kapakmeņiem, es esmu pūlējies tos savaldīt, padarīt tos mierīgus. Tam aizgāja visas manas prasmes, iztērējās viss mans spēks. Esmu piepildījis šos tuneļus ar bezgalīgu burvību tīklu: ar miega burvībām, klusuma burvibām, slēpšanās burvībām, bet viņi tomēr jauš manu klātbūtni pat bū­dami pusmiegā. Un es esmu visu izšķiedis, cīnīdamies ar viņiem. Ši ir briesmīga vieta. Šeit vienam nav cerību tikt galā. Es miru no slāpēm, kad tu man atnesi ūdeni, tomēr mani izglāba ne tikai ūdens vien. Ari devējas roku spēks. To teikdams, viņš pavērsa meitenes plaukstu ar delnu uz augšu un brīdi turēja savējā, lūkodamies uz to; pēc tam viņš aizgriezās, pagājās vairākus soļus pa mant­nīcu un atkal apstājās viņai pretī. Viņa klusēja.

-    Vai tu tiešām nodomāji, ka viņi ir miruši? Tu taču sirdi to zini gluži labi. Viņi nemirst. Viņi ir tumši un ne­mirstīgi un necieš gaismu mūsu mirstīgā mūža īso, spožo gaismu. Viņi ir nemirstīgi, taču nav dievi. Un nekad nav bijuši. Viņi nav cilvēka pielūgsmes vērti.

Meitene klausījās, un acīs, kas bija pievērstas šaudī­gajai sveces liesmai, jautās gurds smagums.

-    Ko viņi tev jebkad ir devuši, Tenara?

-    Neko, viņa čukstus atbildēja.

-     Viņiem nav nekā, ko dot. Viņiem nav radīšanas spēka. Viņi spēj tikai aptumšot un iznīcināt. Viņi nevar aiziet no šīs vietas, jo tā ir pati viņu būtība un tā jāatstāj viņiem. Nevajag viņus ne noliegt, ne aizmirst, bet nevajag viņus arī pielūgt. Zeme ir skaista, gaiša un draudzīga, bet tas nav viss. Zeme ir arī briesmīga, tumša un ciet­sirdīga. Trusis brēkdams mirst zaļajās pļavās. Kalni slēpj savās milzu sienās postošu uguni. Jūrā glūn haizivis, un cilvēku acīs glūn cietsirdība. Un tur, kur cilvēki to visu pielūdz, noniecinādami tā priekšā paši sevi, tur dzimst ļaunums, tur rodas tās pasaules vietas, kurās uzkrājas tumsa, vietas, kas pilnīgi nonāk to spēku ziņā, ko mēs saucam par Bezvārda gariem; tie ir sensenie Zemes spē­ki, gaismas pretmets; tumsas, iznīcības un neprāta spēki… Manuprāt, tie jau sen ir padarījuši tavu priesterieni Ko­silu vājprātīgu; manuprāt, viņa ir lodājusi pa šīm alām tāpat kā pa savas iekšējās būtibas labirintiem un tagad vairs nespēj ieraudzīt dienasgaismu. Viņa tev saka: Bezvārda gari ir miruši, bet tam var ticēt tikai pazudusi dvēsele pazudusi patiesībai. Tie dzīvo un pastāv. Bet tie nav tavi Valdnieki. Un nekad nav bijuši. Tu esi brīva, Tenara. Tevi mācīja kļūt par verdzeni, bet tu esi izlau­zušies brīvībā.

Meitene klausījās, taču viņas sejas izteiksme palika nemainīga. Vīrietis vairāk neko neteica. Abi klusēja, taču tas nebija tāds klusums, kāds te bija valdījis pirms viņas atnākšanas. Tagad tajā jautās abu cilvēku elpa, dzīvības pulss viņu asinīs un sveces spraksti skārda gaismeklī sīki, uzmundrinoši troksnīši.

-    Kā tu varēji zināt manu vārdu?

Vīrietis staigāja turp atpakaļ pa telpu, saceldams gaisā smalkos putekļus, izvingrinādams rokas un plecus, lai atvairītu stindzinošo aukstumu.

-    Zināt vārdus ir mans darbs. Mana māksla. Redzi, lai izvilinātu no jebkuras lietas burvību, ir jāuzzina tās īstais vārds. Manā dzimtajā pusē mēs savus īstos vārdus slēpjam visu mūžu un darām zināmus vienīgi tiem, kuriem pilnībā uzticamies, jo vārds slēpj sevī lielu spēku un lielas briesmas. Kādreiz, laika pirmsākumos, kad Segojs pacēla Jūrzemes salas no okeāna dzīlēm, visām lie­tām bija savi īstie vārdi. Un visas burvju mākslas, visa maģija balstās uz šīs patiesās un senās Radīšanas valodas zināšanām, tās atkārtotu apgūšanu, atcerēšanos. Protams, jāmācās ir ari burvības, jāprot lietot vārdus, un jāzina arī sekas. Taču galvenais mūža darbs burvim ir īsto vārdu izzināšana un to ceļu izzinašana, ar kādiem šos vārdus var atklāt.

-    Ka tu atklāji manējo?

Vīrietis bridi paskatījās uz viņu, un dziļais, skaidrais skatiens caururba alas ēnas; brīdi viņš vilcinājās. To es tev nevaru izstāstīt. Tu esi ka laterna, kas tikusi aptum­šota, apsegta, paslēpta tumšā vietā. Tomēr gaisma spīd to viņi nav varējuši nodzēst. Viņi nespēja tevi paslēpt. Redzēdams tavu gaismu, es redzēju tevi un uzzināju tavu vārdu, Tenara. Tās ir manas spējas, mans spēks. Vairāk es tev nevaru teikt. Bet pasaki man tagad: ko tu darīsi tālāk?

-    Es nezinu.

-    Tagad Kosila jau ir atradusi tukšo kapu. Ko viņa darīs?

-   Es nezinu. Ja iešu atpakaļ augšā, viņa var mani no­galināt. Virspriesterienei par meliem draud nāve. Viņa var likt mani upurēt uz pakāpieniem Troņa priekšā, ja vēlas. Un šoreiz Mananam patiešām vajadzēs nocirst man galvu, nevis tikai pacelt zobenu un gaidīt, lai Tumsas tēls to aptur. Šoreiz to neviens neapturēs. Zobens kritīs lejup un nocirtīs man galvu.