Atuanas kapenes

To dienu Arha pavadīja, sēdēdama uz Tukšā troņa zemākā pakāpiena. Viņa neuzdrīkstējās doties Labirintā un negribēja iet citu priesterieņu vidū. Viņu māca mokošs smagums, kas lika stundu pēc stundas sēdēt lielās zāles aukstajā puskrēslā. Arha stingi lūkojās uz bālo, masīvo kolonnu pāriem, kas stiepās līdz tumšās zāles tālākajam galam, un uz slīpajiem gaismas kūļiem, kas iespīdēja pa jumta caurumiem, un uz biezo dūmu gredzeniem, kuri cēlās no bronzas trijkāja oglēm Troņa tuvumā. Galvu no­kārusi, viņa ar peļu kauliņiem zīmēja rakstus uz mar­mora kāpnēm, un domas viņai reizē drudžaini darbojās un tinās trulā mulsumā. Kas es esmu, viņa sev jautāja, bet atbildi neatrada.

Kad gaismas kūļi jau sen vairs nešķēla zāles tumsu un aukstums bija kļuvis naksnīgi dzēlīgs, pa eju starp divkāršo kolonnu rindām šļūkdams tuvojās Manans. Viņa apaļā seja bija ļoti skumja. Aizbildnis apstājās netālu no Arhas, un lielās rokas neveikli karājās viņam gar sāniem; apdilušā apmetņa apakšmalā rēgojās atirusi stērbele.

-   Mana mazā kundze!

-   Kas ir, Manan? Arha paskatījās uz viņu ar izklai­dīgi draudzīgu skatienu.

-   Maza, ļauj man izdarīt to, ko tu teici… ko tu uzdevi par izdarītu. Viņam ir jāmirst, mazā. Viņš tevi ir apbūris. Viņa atriebsies. Viņa ir veca un cietsirdīga, un tu esi pārāk jauna. Tev nav pietiekami daudz spēka.

-   Viņa neko man nevar izdarit.

-    Pat tad, ja viņa tevi nogalinātu atklāti, visu acu priekšā, neviens šajā impērijā neuzdrīkstētos viņu par to sodīt. Viņa ir Dievkaraļa Augstā priesteriene, un Diev­karalis ir valdnieks. Bet atklāti viņa tevi nenogalinās. Viņa to izdarīs slepus ar indēšanu, naktī.

-   Tad es atdzimšu no jauna.

Manans saņēma lielās plaukstas kopā. Varbūt viņa tevi nemaz nenogalinās, viņš nočukstēja.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-Viņa varieslēgt tevi kādā telpā… tur lejā… Tā, kā tu izdarīji ar to vīru. Un varbūt tu paliktu dzīva vēl gadiem ilgi… Gadiem ilgi… Un jauna priesteriene nedzimtu, jo tu nebūtu mirusi. Bet Kapeņu priesterienes vairs nebūtu, jauna mēness dejas tumsā neviens vairs nedejotu, upurēšanas nenotiktu, asinis netiktu atdodas Kapak­meņiem, un Tumsas garu pielūgšana tiktu aizmirsta uz visiem laikiem. Viņai un viņas valdniekam tas būtu pa prātam.

-    Bet mani Valdnieki mani atbrīvotu, Manan.

-Ja turētu dusmas uz tevi, tad neatbrīvotu, mana mazā kundze, Manans nočukstēja.

-    Turētu dusmas?

-    Viņa dēļ… Neatriebtas zaimošanas dēļ. Ai, mazā, mazā! Viņi nepiedod!

Arha, nokārusi galvu, sēdēja uz zemākā, putekļainā pakāpiena. Viņa lūkojās uz krimsli savā plaukstā sīku peles galvaskausu. Pūces jumta sijās virs Troņa mazliet sakustējās: tuvojās nakts.

-   Neej šonakt uz Labirintu, Manans ļoti klusi teica. Ej uz savu māju un liecies gulēt! No rīta aizej pie Kosilas un pasaki viņai, ka tu noņem savu lāstu. Un viss būs galā. Tev nav jāraizējas. Es viņai aiznesīšu pierā­dījumu.

-    Pierādījumu?

-    Ka pesteļotājs ir miris.

Arha sēdēja nekustēdamās. Viņa lēni sažņaudza dūri, un trauslais kauls delnā nokrakstēja un salūza. Kad viņa atkal atvēra plaukstu, tajā bija tikai sabirzušas kaula drumslas un putekļi.

-   Nē, viņa teica un nopurināja druskas no plaukstas.

-   Viņam jāmirst. Viņš tevi ir apbūris. Tu esi pagalam, Arha!

-    Viņš nav mani apbūris. Tu esi vecs un bailīgs, Ma­nan, tevi ir iebiedējušas vecas sievas. Kā tad tu domā aiziet pie viņa, nogalināt viņu un dabūt savu "pierādī­jumu"? Vai tu zini ceļu uz Lielo mantnīcu, vai atceries visas tās ejas, pa kurām mēs tumsā gājām pagājušajā naktī? Vai vari izskaitīt visus pagriezienus, nokāpt pa pakāpieniem, tikt garām bedrei un atrast durvis? Vai tu vari atslēgt mantnīcas durvis?… Nabaga vecais Manan, tavs prātiņš ir īss. Viņa tevi ir iebiedējusi. Ej vien tagad uz Mazo namu, liecies gulēt un aizmirsti visu! Netraucē mani ar savām runām par nāvi!… Es iešu mājās vēlāk. Ej vien, ej nu, vecais nejēga, vecais lempi! Arha bija pie­cēlusies kājās un draudzīgi paplikšķināja Mananam pa platajām krūtīm, tad pastūma viņu prom. Ar labu nakti, ar labu nakti!

Viņš pagriezās smagi un negribīgi, ar nelaimes priekš­nojautu sejā, tomēr paklausīja un devās projām pa garo zāli starp kolonnām zem caurumotā jumta. Arha no­skatījās viņam pakaļ.

Kad Manans bija aizgājis, viņa vēl brīdi pagaidīja, tad aizslīdēja aiz Troņa paaugstinājuma un pazuda tumsā.

Erreta-Akbes gredzens

Atuanas Kapeņu Lielaja mantnīcā laiks stāvēja uz vietas. Tur nebija ne gaismas, ne dzīvības, putekļos nesa­kustējās neviens zirneklis, aukstajā zemē nelodāja ne­viena slieka. Tikai akmeņi, tumsa un stāvošs laiks.

Uz lielās lādes akmens vāka gulēja zaglis no Iekšzemēm, atlaidies uz muguras un nekustīgs kā kapakmenī cirsts tēls. Putekļi, ko viņš pārvietodamies bija sacēlis gaisā, tagad gulēja, nosēdušies uz viņa drēbēm. Vīrietis nekustējās.

Slēdzenē iegrabējās atslēga. Durvis atvērās. Gaisma pāršķēla nedzīvo melnumu, un stingajā gaisā uzvirmoja mazliet svaigāka pūsma. Vīrietis gulēja nepakustēdamies.