Atuanas kapenes

-    Neko prātīgu. Tur ir zelts, dārgakmeņi, kroņi, zo­beni. Nekā tāda, uz ko būtu tiesības kādam no dzīvajiem… Pastāsti man kaut ko, Tenara! Kā tu tiki izraudzīta par Kapeņu priesterieni ?

-    Kad Virspriesteriene nomirst, šejienes sūtņi iet pa visu Atuanu meklēt meiteni, kas piedzimusi tieši tajā naktī, kad viņa nomirusi. Un vienmer tadu atrod. Jo tā ir atdzimusī priesteriene. Kad meitenei ir pieci gadi, viņu atved šurp uz Vietu. Un, kad viņai paliek seši, viņu atdod

Tumsas gariem, kas apēd viņas dvēseli. Pēc tam viņa pieder tiem un ir piederējusi tiem no laika gala. Un viņai nav vārda.

-    Vai tu tam tici?

-    Es tam vienmēr esmu ticējusi.

-    Un vai tagad tici?

Meitene neatbildēja.

Starp abiem atkal iestājās ēnainais klusums. Pēc ilga laika viņa teica: Pastāsti… pastāsti par pūķiem rietumu pusē!

-    Tenara, ko tu darīsi? Mēs nevaram šeit sēdēt un stāstīt viens otram stāstus, līdz izdeg svece un atkal ie­stājas tumsa.

-   Es nezinu, ko darīt. Man bail. Viņa sēdēja uz ak­mens lādes, taisni izslējusies, sažņaugusi vienu roku otrā, un runāja skaļi, it kā viņu mocītu sāpes. Man bail no

tumsas! vina iesaucās. »

Viņš klusi atbildēja: Tev jāizvēlas. Vai nu jāatstāj mani, jāaizslēdz durvis, jādodas augšā pie saviem altā­riem un jāatdod mani saviem Valdniekiem, tad jāaiziet pie priesterienes Kosilas un jāizlīgst ar viņu un tās būs beigas šim stāstām -, vai ari tev jāatslēdz durvis un jā­dodas ārā kopā ar mani. Atstāj Kapenes, atstāj Atuanu un brauc kopā ar mani pār jūrām! Un tas būs stāsta sā­kums. Tev jābūt vai nu Arhai, vai Tenarai. Abas tu nevari būt.

Zemā balss skanēja saudzīgi un pārliecināti. Caur alas ēnām viņa ieskatījās vīrietim sejā; tā bija skarba un rētaina, taču tajā nebija ne miņas no cietsirdības vai no­devības.

-Ja es aiziešu no Tumšo spēku kalpības, tie mani no­nāvēs. Ja es atstāšu šo vietu, man jāmirst.

-   Tu nemirsi. Mirs Arha.

-    Es nevaru…

-   Lai atdzimtu, ir jāmirst, Tenara. Tas nav tik grūti kā šķiet no pretējās puses.

-    Viņi mūs nelaidis ārā. Nemūžam.

-   Varbūt nelaidis. Tomēr ir vērts mēģināt. Tev ir zinā­šanas, man ir prasmes, un mums abiem kopā ir… Viņš bridi apklusa.

-    Mums ir Erreta-Akbes gredzens.

-    Jā, tas mums ir. Bet mums ir vēl kaut kas. To var saukt par uzticēšanos… Tas ir viens no vārdiem. Tas ir kaut kas ļoti liels. Kaut gan katrs atsevišķi mēs esam vāji, kopā ar to mēs esam stipri stiprāki par Tumsas spēkiem. Viņa acis dzīvi mirdzēja rētainajā sejā. Pa­klausies, Tenara! viņš teica. -Es atnācu šurp kā zaglis, kā ienaidnieks, kas apbruņojies pret tevi, bet tu man parādīji žēlsirdību un uzticējies man. Un es tev uzticējos kopš pirmā brīža, kad ieraudzīju tavu seju, tas bija īss mirklis alā zem Kapakmeņiem, un tumsā tā izskatījās ļoti skaista. Tu esi man pierādījusi savu uzticēšanos. Es neesmu atbildējis ar to pašu. Došu tev to, kas man ir. Mans īstais vārds ir Geds. Un tagad tas ir nodots tavā glabāšanā. Viņš bija piecēlies un pastiepa meitenei gra­vēta, caurumota sudraba pusmēnesi. Lai gredzens atkal savienojas! viņš teica.

Meitene satvēra pusmēnesi savā plaukstā. Noņēmusi no kakla ķēdi, kurā karājās otra puse, viņa atbrīvoja to no ķēdes. Tad viņa nolika to uz plaukstas tā, lai lauztās malas sakļautos, un gredzens izskatījās gluži kā vesels.

Meitene nepacēla skatienu.

-   Es iešu tev līdzi, viņa teica.

Tumsas dusmas

Kad viņa to bija pateikusi, vīrietis, vārdā Geds, sa­ņēma savā plaukstā viņas roku ar salauzto talismanu. Sa­trūkusies viņa pacēla acis augšup un ieraudzīja smaidošo vīrieša seju, kurā bija ieplūdis gandarījums un dzīvības spirgtums. Viņa jutās izbiedeta un nelaimīga. Tu at­brīvoji mūs abus, viņš teica. Vienatnē nevar iegūt brīvību. Nāc, netērēsim laiku, kamēr mums tas vēl ir! Atver vēlreiz uz brīdi plaukstu! Viņa bija sažņaugusi sudraba gabalus dūrē, bet pēc Geda lūguma atkal pacēla tos izstieptā plaukstā; abas salauztās puses bija sabīdītas kopā.

Viņš tās nepaņēma, tikai pieskārās tām ar pirkstiem. Pēc tam viņš izrunāja dažus vārdus, un piepeši viņam uz pieres izspiedās sviedri. Meitene juta plaukstā dīvainu trisoņu, it kā uz tās būtu sakustējies kāds sīks, guļošs dzīvnieciņš. Geds nopūtās, viņa sasprindzinājums atslāba, un viņš noslaucīja pieri.

Tā, viņš noteica un, paņēmis Erreta-Akbes gre­dzenu, pārvilka to viņai pāri labās rokas pirkstiem, ar nelielu piepūli pārbīdīja pāri plaukstai un atstāja uz ro­kas locītavas. Tā! Viņš pārlaida tam gandarītu ska­tienu. Der. Acīmredzot tā bijusi sievietes vai bērna ap­roce.

-    Vai tā turēsies? meitene satraukta nomurmināja, juzdama sudraba stīpas auksto, vāri smalko pieskārienu savai tievajai rokai.

-    Turēsies. Es nedrīkstēju Erreta-Akbes gredzenam izmantot parastu lāpīšanas burvību, ar kādām ciematu burves labo saplīsušus katlus. Man vajadzēja izmantot Veidošanas mākslu un pārradīt to vienā veselumā. Tagad tas ir tik vesels, it kā nekad nebūtu ticis pārlauzts. Tenara, mums jāiet! Es paņemšu maisu un ūdens pudeli. Uzvelc savu apmetni! Vai vēl kas?