Atuanas kapenes

Tenara pamodās, izraudamās no mokošiem sapņiem, no vietām, pa kurām bija staigājusi tik ilgi, ka miesa bija nokritusi viņai no kauliem un viņa varēja redzēt tumsā bāli spidam abus savus baltos apakšdelma kaulus. At­vērusi acis, viņa ieraudzīja zeltainu gaismu un sajuta spēcīgo salviju smaržu. Mostoties viņā ieplūda tīksmīgs atvieglojums, un ķermeni lēnām pārņēma visaptverošs, pāri plūstošs prieks. Tenara piecēlās sēdus, izstiepa mel­nās piedurknēs tērptās rokas un ar bērnišķu sajūsmu pa­lūkojās visapkārt.

Bija vakars. Saule bija noslīdējusi aiz kalniem, kas augsti un blīvi slējās rietumu pusē, bet rieta atblāzma apmirdzēja visu zemi un debesis plašas, skaidras ziemas debesis un plašu, neauglīgu, zeltainu kalnu zemi, ko šķēr­soja dziļas ielejas. Vējš bija norimis. Valdīja salts klu­sums. Nekur nemanīja nekādas kustības. Blakus slējās sausi, pelēki salviju puduri, un plaukstas durstīja sīki, sakaltuši tuksneša augu stiebri. Visaptverošais, klusais vakargaismas krāšņums zaigoja katrā zariņā, katrā sa­kaltušajā lapā un zāles stiebrā, uz kalnu virsmām un gaisā.

Viņa paskatījās pa kreisi un ieraudzīja vīrieti, kurš gulēja ciešā miegā uz tuksnesīgās zemes, ietinies ap­metnī, palicis roku zem galvas. Viņa seja miegā izskatījās barga, gandrīz dusmīga, bet kreisā roka ļengani gulēja smiltīs blakus sīkam dadzim, kas joprojām nebija nometis savu sapluinīto, pelēko pūku apvalku un niecīgos dzelk­šņu un adatiņu ieročus. Vīrietis un sīkais tuksneša dadzis; dadzis un aizmigušais vīrietis…

Cilvēks, kura spēks tikpat liels kā Senajiem Zemes spēkiem un radniecīgs tiem; cilvēks, kurš sarunājas ar pūķiem un ar savu vārdu aizkavē zemestrīces… Un te nu viņš guļ aizmidzis smiltīs, un blakus viņa rokai aug mazs dadzis. Tas viss šķita ļoti savādi. Izrādījās, ka dzīve, pastā­vēšana pasaulē ir. kaut kas daudz lielāks un dīvaināks, nekā viņa jebkad iedomājusies. Gaisma no debesīm skāra viņa pieputējušos matus un uz brīdi nokrāsoja dadzi zel­tainu.

Pamazām gaišums izplēnēja. Tuvojoties krēslai, ar katru bridi dzēlīgāk sevi lika just aukstums. Tenara pie­cēlās un sāka lasīt sakaltušu salviju kušķus, sīkus, nokri­tušus zariņus, atlauzdama tos no sīkstajiem, lielajiem zariem, kas šo augu pasaulē bija tikpat masīvi un žuburoti kā ozolu zari. Viņi šeit bija apstājušies ap pusdienlaiku, kad vēl bija silts, un tālāk viņi paguruma dēļ vairs nespēja aiziet. Pāris kroplu kadiķu un kalnu grēdas rietumu nogāze, pa kuru viņi bija kāpuši lejā, gluži labi noderēja par īslaicīgas apmešanās vietu; viņi bija padzērušies no pudeles mazliet ūdens, apgūlušies zemē un aizmiguši.

Zem zemajiem kociņiem gulēja nokaltušu, paresnu zaru klājiens, un viņa tos savāca vienkopus. Izrakuši bedri starp smiltīs iegrimušiem akmeņiem, viņa ar savām krama šķiltavām iekūra uguni. Salvijas lapas un sīkie zariņi tūlīt aizdegās. Sausie iekuri uzziedēja sārtās lies­mās, un gaisā pacēlās sveķu smarža. Tagad ap ugunskuru jau izskatījās pavisam tumšs, un milzum plašajās debesīs atkal sāka parādīties zvaigznes.

Liesmu spraksti un sīkšana pamodināja gulētāju. Viņš piecēlās sēdus, ar plaukstām saberzēdams notriepto seju, tad stīvi uzslējās kājās un pienāca pie ugunskura.

-    Ej nu sazini… viņš miegaini teica.

-     Es saprotu, bet bez uguns mēs šeit nakti nepārcietīsim. Aukstums pieņemas. Pēc briža viņa piebilda: Ja nu varbūt tu vari mūs sasildīt ar kādu burvību vai arī padarīt uguni neredzamu…

Viņš apsēdās pie ugunskura, piebīdīdams kājas pie pa­šām liesmām un ar rokām apņemdams ceļgalus. Brr! viņš noskurinājās. Uguns ir daudz labāka par burvību. Es ap mums uzbūru nelielu ilūziju: ja kāds nāktu te garām, mēs viņam izskatītos pēc koku gabaliem un akmeņiem. Kā tu domā? Vai viņi dzīsies mums pakaļ?

-    Man no tā bail, bet drīzāk es domāju, ka ne. Par tavu klātbūtni Vietā zināja tikai Kosila. Kosila un Ma­nans. Un viņi ir pagalam. Kad sabruka Zāle, viņa noteikti bija tur iekšā. Gaidīja pie lūkas. Un pārējie droši vien domās, ka es atrados Zālē vai Kapenēs un gāju bojā ze­mestrīcē. Tenara arī apņēma ar rokām ceļgalus un nodrebinājās. Es ceru, ka pārējās ēkas nesabruka. No kalna īsti nevarēja redzēt, un gaiss bija smilšu pilns. Visi tempļi un mājas, un Lielais nams, kur guļ visas meitenes, taču, jādomā, nesagāzās!

-     Drīzāk gan ne. Kapenes aprija pašas sevi. Pirms mēs sākām iet projām, es redzēju kāda tempļa zeltīto jumtu tas stāvēja neskarts. Un pa nogāzi skraidīja cil­vēki.

-    Ko viņi sacīs, ko domās… Nabaga Pente! Tagad viņai varbūt vajadzēs kļūt par Dievkaraļa Augsto pries­terieni. Un deši viņa vienmēr gribēja no turienes aizbēgt. Nevis es. Bet varbūt viņa aizbēgs tagad. Tenara pa­smaidīja. Viņā kūsāja prieks, ko nespēja aptumšot nekādas domas vai bailes tas pats drošais, noteiktais prieks, kas bija uzbangojis, viņai pamostoties zeltainajā gaismā. Atvērusi ceļasomu, viņa izņēma divus nelielus, plakanus plāceņus, vienu pāri ugunskuram padeva Gedam, otru sāka ēst pati. Maize bija sīksta, skābena un ļoti spēcinoša.

Kādu laiku viņi ēda klusēdami.

-    Cik tālu mēs esam no jūras?