Atuanas kapenes

Tenara jutās laimīga. Viņa bija atradusi vāveres riekstu krātuvi, ko skatienam atklājis izdobtais, kritušais stumbrs; tur bija pāris mārciņu labu valriekstu un vēl citi rieksti ar gludu čaulu, kurus Geds, nezinādams tiem kargadiešu vārdu, sauca par ubir. Tenara tos pa vienam sašķaidīja starp diviem plakaniem akmeņiem un katru otro atdeva Gedam.

-   Kaut mēs varētu šeit palikt! viņa teica, skatīdamās lejup uz vējaino, krēslaino ieleju starp kalniem. Man patīk šī vieta.

-    Šī ir laba vieta, viņš piekrita.

-    Cilvēki nekad nenāktu šurp.

-    Bieži laikam ne… Es esmu dzimis kalnos, Geds teica. Gontas kalnā. Ja brauksim uz ziemeļiem, mēs to redzēsim ceļā uz Havnoru. Ziemā tas izskatās ļoti skaists paceļas viscaur balts no jūras kā milzu vilnis. Mans ciemats atradās pie tādas pašas upes kā šī. Kur esi dzimusi tu, Tenara?

-   Atuanas ziemeļos, laikam Entatā. Es neatceros.

-   Vai tevi aizveda no turienes tik mazu?

-   Man bija pieci gadi. Es atceros uguni pavardā un… vairāk neko.

Geds paberzēja zodu; tagad tas bija tīrs, kaut arī ap­audzis ar bārdu, jo, par spīti aukstumam, viņi abi bija nomazgājušies kalnu upē. Viņš berzēja zodu un izskatījās domīgs un bargs. Tenara vēroja viņu ugunskura gaismā un kalnu puskrēslā, pati nenojauzdama, kas notiek viņas sirdī.

-   Ko tu darīsi Havnorā? Geds jautāja drīzāk ugunij nekā viņai. Tu patiešām esi atdzimusi vairāk nekā es būtu domājis.

Viegli smaidīdama, Tenara pamāja ar galvu. Viņa pa­tiešām jutās kā piedzimusi no jauna.

-   Tev vajadzētu vismaz iemācīties valodu.

-   Tavu valodu?

-Jā.

-    Es to gribētu.

-   Labi. Lūk, šo sauc kabat. Un viņš iesvieda Tenarai klēpī starp melnā tērpa krokām mazu akmentiņu.

-    Kabat. Vai tas ir pūķu valodā?

-Nē, nē. Tev nav jāmācās veikt burvības, tev jāmācās sarunāties ar citiem cilvēkiem!

-    Bet kā sauc akmentiņu pūķu valodā?

-    Tolk, viņš teica. Bet es tevi negribu padarīt par savu burvību mācekli. Gribu iemācīt tev valodu, kādā cilvēki runā Arhipelāgā, Iekšzemēs. Pirms došanās šurp man vajadzēja iemācīties tavu valodu.

-    Tu tajā runā diezgan savādi.

-     Bez šaubām. Tālāk: arkemmi kabat. Un viņš pastiepa rokas, lai Tenara atdotu viņam akmeni.

-   Vai man jābrauc uz Havnoru? viņa jautāja.

-    Kur citur tu vari braukt, Tenara?

Meitene vilcinājās.

-    Havnora ir skaista pilsēta, viņš teica. Un tu tai aizvedīsi gredzenu pazudušo dārgumu, miera zīmi. Havnorā tevi apsveiks kā princesi. Tev parādīs godu par šo izcilo dāvanu, lūgs tevi jusdes kā mājās, un tu judsies kā mājās. Tajā pilsētā dzīvo krietni un augstsirdīgi cilvēki. Tevi sauks par Balto dāmu, jo tev ir gaiša āda, un mīlēs jo vairāk tāpēc, ka tu esi tik jauna. Un tāpēc, ka tu esi skaista. Tev būs simtiem tādu kleitu kā tā, ko es tev parā­dīju ilūzijā, bet tās būs īstas. Tu piedzīvosi cildinājumus, pateicību un mīlestību. Tu, kas esi pazinusi tikai vien­tulību, skaudību un tumsu.

-    Man bija Manans, viņa kā aizstāvēdamās teica, un lūpas viņai mazliet iedrebējās. Viņš mani mīlēja un vienmēr bija pret mani labs. Aizstāvēja un sargāja mani, kā mācēja, bet es viņu nonāvēju viņš iekrita melnajā bedrē. Es negribu braukt uz Havnoru. Es negribu turp braukt. Gribu palikt tepat.

-   Te Atuanā?

-    Kalnos. Te, kur mēs esam tagad.

-    Tenara, Geds savā nopietnajā, rāmajā balsī tei­ca, tad mēs paliksim šeit. Man nav naža, un, kad snigs, mums ies grūti. Bet kamēr varam atrast sev ēdamo…

-   Nē. Es saprotu, ka mēs te nevaram palikt. Es runāju muļķības, Tenara teica un piecēlās, lai piemestu ugunij malku; riekstu čaumalas izbira zemē. Viņa stāvēja, tieviņa un izslējusies ļoti taisna savā saplīsušajā, notraipītajā, melnajā apģērbā. Tam, ko es zinu, vairs nav nekādas jēgas, viņa teica, un neko citu es neesmu iemācījusies. Es centīšos mācīties.

Geds novērsās, un viņa seja noraustījās kā sāpēs.

Nākamajā dienā viņi pārgāja pāri dzeltenīgās kalnu grēdas mugurai. Pārejā pūta griezīgs vējš, nesdams līdzi sniegu, svilinādams seju un aizmiglodams skatienu. Tikai tad, kad viņi bija tikuši krietnu gabalu zemāk grēdas otrā pusē un attālinājušies no sniega mākoņiem, kas blīvējās virs kalnu galotnēm, Tenara aiz kalnu sienas ieraudzīja zemi. Tā bija viscaur zaļa zaļa no priedēm, pļavām, apsētiem laukiem un papuvēm. Pat ziemas vidū, kad koku puduri bija kaili un meži slēja tikai pelēkus zarus, šī zeme izskatījās zaļa, neuzbāzīga un laipna. Viņi lūkojās lejup uz to no augsta, klinšaina kalna sāna. Geds klusēdams norādīja uz rietumiem, kur saule slīdēja lejup biezu, baltu mākoņu aizsegā. Pati saule bija paslēpusies, taču apvārsnis zaigoja gandrīz tāpat kā dzirkstošās kristāla sienas Zemakmenē līksms mirdzums pašā pasaules malā.

-Kas tas ir? meitene jautāja, un Geds atbildēja: Jūra.