Atuanas kapenes

Šis cilvēks bija piespiedis viņu sev sekot. Pasaucis viņu vārdā, un viņa teciņus metusies pie viņa no tumsas tāpat kā tas savvaļas trusis. Un tagad, kad viņš ir dabūjis gredzenu, kad Kapenes ir sagrautas un to priesteriene nolādēta uz mūžiem, tagad viņa šim burvim vairs nav vajadzīga, tagad viņš aiziet turp, kur viņa nespēj sekot.

Viņš nepaliks kopā ar viņu. Viņa ir piemuļķota un tiks pamesta vientulībai.

Tenara pasniedzās lejup un ar ašu kustību norāva vi­ņam no jostas mazo tērauda duncīti, kuru pati bija ie­devusi. Viņš nepakustējās; tikpat labi varētu aplaupīt statuju.

Dunča asmenis bija tikai četras collas garš un vienā pusē ass: samazināts upurnaža atveidojums. Tas bija daļa no Kapeņu priesterienes ietērpa, un to vajadzēja nēsāt pie gredzena kopā ar atslēgām, astru jostu un citiem piederumiem, kam nebija īpaša izmantojuma. Viņa šo dunci nekad nebija lietojusi tikai vienā jauna mēness dejā, kas tika dejota Troņa priekšā, to vajadzēja sviest gaisā un ķert atkal rokā. Viņai bija patikusi šī deja; tā bija neapvaldīta, bez mūzikas pavadījuma, un ritmu sita vienīgi viņas pašas ņirbošās kājas. Mācīdamās šo deju, viņa bija daudzkārt sagriezusi plaukstas, pirms iemanījās ikreiz saķert nazi aiz roktura. Nelielais asmenis bija tik ass, ka viegli varēja pāršķelt pirkstu līdz kaulam vai pārgriezt kakla artēriju. Ari tagad viņa var pakalpot saviem Valdniekiem, kaut arī tie viņu ir nodevuši un pa­metuši. Tie vadīs viņas roku pēdējā tumsas uzdevumā. Tie pieņems viņas doto upuri.

Viņa pagriezās pret vīrieti, turēdama dunci labajā rokā nolaistu gar sāniem un mazliet atvilktu atpakaļ. Tajā brī­di Geds lēni pacēla galvu un palūkojās uz viņu. Tumšā seja izskatījās tāda kā cilvēkam, kas atgriezies no tāla ceļa un redzējis tajā daudz šausmu. Viņa seja bija mierī­ga, bet pauda dziļas sāpes. Skatīdamies augšup uz mei­teni, viņš šķita to pamazām ieraugām arvien skaidrāk, un viņa sejas izteiksme atdzīvojās. Beidzot viņš teica: Tenara, gluži kā sveicinādams, un pastiepa roku aug­šup, pieskardamies caurumotajam sudraba gredzenam uz viņas rokas. ŠI kustība pauda paļavibu, vēlēšanos atgūt mieru. Duncim meitenes rokā viņš nepievērsa uzmanibu. Viņš paskatījās uz jūru, uz vi|ņiem, kas šļācās pār pie­krastes akmeņiem, un ar piepūli teica: Ir laiks… Mums laiks doties ceļā.

Atskanot viņa balsij, Tenaras niknums izgaisa. Viņu pārņēma bailes.

-   Tu viņus atstāsi aiz muguras, Tenara. lagad tu aiz­brauc briva, Geds teica, ar piepešu sparu pieceldamies kājās. Viņš izstaipījās un cieši apjoza apmetni. Palīdzi man izkustināt laivu! Tā ir uzlikta uz baļķiem, lai vieglāk ripotu. Tā, stumjam… vēlreiz! Labi, tagad diezgan. Kad es uzsaukšu: "Lec!" tad tūlīt lec iekšā! No šīs vietas ir pagrūti tikt ūdenī. Tā! Lec iekšā! lelēcis laivā tūlīt aiz meitenes, Geds viņu satvēra, neļaudams zaudēt līdzsvaru, apsēdinaja laivas dibenā un, plati izpleds kajas, ar airu palīdzību atplūda brīdi pārstūma laivu pāri akmeņiem, aizvadīja garām putu izmērcētajam, bangās dārdošajam zemesraga galam un izīrās jūrā.

Kad laiva bija pietiekami tālu no sēkļiem, viņš ielika airus laivā un pacēla mastu. Tagad, kad visapkārt pletās jura, 'Tenarai laiva likās ļoti maza.

Geds uzvilka buru. Viss laivas aprīkojums izskatījās ilgi un pamatigi lietots, taču netīri sarkanā bura bija salāpīta ar lielu rūpību un laiva bija ļoti tīra un kārtīga. Ta bija tāda pad kā tās saimnieks pieredzējusi tālu ccļu un nesaudzīgu apiešanos.

-   Tā, Geds noteica, tagad mēs esam projām, tagad mēs esam brīvība, tagad viss ir aiz muguras. Vai tu to jūti, Tenara?

Viņa to juta. Tumsas roka bija atlaidusi daudzu gadu garo tvērienu no viņas sirds. Taču meitene nejuta prieku, ko bija baudījusi kalnos. Nolaidusi galvu uz rokām, viņa sāka raudāt, un vaigi drīz kļuva sāļi un slapji no asarām. Viņa raudāja par izšķiestajiem gadiem, kas pavadīti nevajadzīga ļaunuma kalpībā. Viņa raudāja aiz sāpēm, tāpēc ka bija brīva.

Viņa bija sākusi aptvert, kādu smagumu nozīmē brī­vība. Brīvība ir smaga nasta, lifela un neparasta slodze cilvēka garam. Tā nav viegla. Tā nav augstāku spēku dāvana, bet paša izvēle, un izvēli izdarīt nav viegli. Ceļš ved augšup pretī gaismai, bet pārslogots ceļinieks var nenokļūt līdz tā galam.

Geds ļāva viņai izraudāties un nemēģināja teikt mie­rinājuma vārdus; viņš nesāka runāt ari tad, kad meitene bija mitējusies raudāt un sēdēja, skatīdamās atpakaļ uz zemo, zilgano Atuanas zemi. Geda seja bija skarba un modra, it kā viņš būtu viens; klusi un izveicīgi viņš gādāja par buru un stūri un visu laiku skatījās uz priekšu.

Pecpusdienā viņš pamāja ar roku saules virziena, kas šobrīd bija arī braukšanas virziens. Tā ir KaregoAta, viņš teica, un Tenara tālumā ieraudzīja blīvējamies kalnus, kas šķita līdzīgi mākoņiem, lielo Dievkaraļa salu. Atuana aiz muguras bija pazudusi no skatiena. Tenaras sirdi māca liels smagums. Saule šķita dunoši klau­vējam acīs kā zelta āmurs.