Atuanas kapenes

Vakariņās viņi ēda sausu maizi un kaltētu, kūpinātu zivi, kas Tcnarai likās pretīga, un piedzēra ūdeni no mu­ciņas, ko Geds iepriekšējā vakarā bija piepildījis no upītes pie Mākoņraga. Strauja un salta pār juru nolaidās ziemas nakts. Tālu ziemeļos viņi vēl kādu laiku redzēja atspīdam sīkas gaismiņas Karego-Atas piekrastes ciematu dzeltenās pavardu ugunis. Tad tās aizsedza virs okeāna pacēlusies dūmaka, un viņi palika divi vien bezzvaigžņu naktī virs okeāna dziļumiem.

Tenara saritinājusies gulēja laivas pakaļgalā, un Geds apgūlās priekšgalā, galvu atbalstijis uz ūdens muciņas. Laiva vienmērīgi virzījās uz priekšu, un nelielie viļņi viegli šļakstēja pret tās sāniem; no dienvidu puses pūta pavisam niecīgs vējš. Šeit, tālu no klinšainajiem krastiem, arī jūra šķita klusa rāmi čabēja tikai tās pieskārieni laivai.

-    Ja vējš pūš no dienvidiem, vai tad laiva nepeld uz ziemeļiem? Tenaras jautājums izskanēja čukstus, jo čukstēja ari jūra.

-    Tā ir, ja nebrauc līkločiem. Bet es esmu uzbūris magvēju uz rietumiem. Līdz ritam, jādomā, būsim iz­braukuši no kargadiešu ūdeņiem. Pēc tam es ļaušu laivu dzīt pasaules vējam.

-    Vai tā stūrē pati?

-Jā, Geds nopietni atbildēja, ja tai dod vajadzīgos rīkojumus. Daudz tādu nevajag. Šī laiva ir ceļojusi pa atklātu jūru vēl tālāk par Austrumu Robežjoslas tālāko salu; tā ir bijusi Selidorā, tālu rietumos, kur gāja bojā Errets-Akbe. Mana "Tālredze" ir gudra un prasmīga laiva. Tu vari tai uzticēties.

Meitene gulēja laivā, ko burvju spēks virzīja pāri dziļumiem, un lūkojās tumsā. Visu līdzšinējo mūžu viņa bija lūkojusies tumsā; taču šī nakts okeānā bija plašāka un bezgalīgāka tumsa. Tai nebija ne gala, ne malas. Nebija jumta virs galvas. Tā turpinājās pat aiz zvaigznēm. To nepārvaldīja nekādi zemes spēki. Tā bijusi pirms gaismas un paliks pēc tās. Tā bijusi pirms dzīvības un paliks pēc tās. Tā sniedzas tālāk par ļaunumu.

Tenara tumsā vaicāja: Vai tā mazā saliņa, kurā tev iedeva talismanu, atrodas šajā jūrā?

-            Jā, tumsā atbildēja Geda balss. Kaut kur šajā pašā jūrā. Varbūt uz dienvidiem. Es to vairs neesmu va­rējis atrast.

-    Es zinu, kas viņa bija tā vecā sieviete, kas tev iedeva gredzenu.

-    Tu zini?

-    Man ir stāstīti šie notikumi. Tie ir daļa no Virspriesterienes zinībām. Es Šo stāstu uzzināju no Tharas pirmoreiz Kosilas klātbūtnē, otrreiz, sīkāk un pamatīgāk, kad bijām divas vien; tā bija pēdējā reize, kad viņa runāja ar mani pirms savas nāves. Hupunā bija kāds augstmaņu nams, kas cīnījās pret Augsto priesteru varas no­stiprināšanos Avabatā. Nama dibinātājs bija karalis Toregs, un to dārgumu vidū, kurus viņš atstāja saviem pēctečiem, bija ari Erreta-Akbes dāvātā gredzena puse.

-Tā patiešām ir stāstīts "Erreta-Akbes varoņdarbā". Tur teikts… Tavā valodā tur teikts tā: "Kad gredzens tika pārlauzts, puse palika Augsta priestera Intahina rokā, bet otra puse varoņa rokā. Un Augstais priesteris nosūtīja savu pusi Bezvārda gariem, Senajiem Zemes gariem Atuanā, un tā nokļuva tumšajās, pazudušajās vietās. Bet Errets-Akbc savu pusi nodeva jaunavas Tiaratas, gudrā karaļa meitas, rokas, teikdams: "Lai tā paliek gaismā un guļ jaunavas purā, lai paliek šai zemē, līdz abas puses atkal savienosies!" Tā runāja varonis pirms brauciena uz rietumiem.

-    Tātad šī gredzena puse gadu gaitā ir ceļojusi no viņu nama meitas pie meitas. Tā nebija pazudusi, kā domaja jūsu ļaudis. Bet, kad Augstie priesteri padarīja sevi par pricsterkaraļiem un kad priesterkaraļi izveidoja impēriju un sāka saukt sevi par Dievkaraļiem, Toregu nams kļuva arvien vājāks un trūcīgāks. Un beidzot tā man stāstīja Thara palika tikai divi Toregu dzimtas pēc­teči, mazi bērni, zēns un meitene. Tolaik Avabatas Dievkaralis bija pašreizējā valdnieka tēvs. Viņš lika nolaupīt bērnus no Hupunas pils, kur tie dzīvoja. Bija izteikts pare­ģojums, ka viens no Hupunas Torega pēcnācējiem izrai­sīšot Impērijas bojāeju, un valdnieks no tā baidījās. Viņš lika bērnus nolaupīt un aizvest uz kādu vientuļu salu jūras vidū, un atstāt dem rikai to, kas mugurā un kādu drusciņu ēdamā. Viņš baidījās nonāvēt tos ar dunci, nožņaugt vai noindēt, jo tiem bija karaliskas asinis un karaļa noslepka­vošana uzveļ lāstu pat dieviem, Bērnus sauca Ensars un Antila. Tā bija Antila, kas iedeva tev salauztā gredzena pusi.

Geds ilgu laiku klusēja. Tātad arī stāsta daļas sa­vienojušās, viņš beidzot teica, tāpat kā gredzena daļas. Bet tas ir cietsirdīgs stāsts, Tenara. Mazie bērni, vientuļā sala,tiedivi vecie cilvēki,kurus es redzēju…Viņi gandrīz vairs neprata cilvēku valodu.

-    Es gribu tev kaut ko lūgt.

-Jā?

-    Es negribu braukt uz Iekšzemēm, uz Havnoru. Es neiederēšos lielā pilsētā starp svešiem ļaudīm. Es ne­iederos nevienā zemē. Esmu nodevusi savējos. Un man savējo nav. Esmu izdarījusi lielu ļaunumu. Atstāj mani vienu, tāpat kā karaļa bērnus, vientuļā salā, kur nedzīvo cilvēki un kur nekā nav. Atstāj mani un ved gredzenu uz Havnoru. Tas ir tavs, nevis mans. Ar mani tam nav nekā kopīga. Tāpat kā taviem ļaudīm. Ļauj man palikt pašai ar sevi!