Atuanas kapenes

Drīz pēc tam Tenara ieraudzīja nākamo brīnumu, kas gan nebija tik pārsteidzošs, tomēr brīnums tik un tā. Viņi nokļuva uz ceļa un sāka iet pa to uz priekšu, un, kad sāka krēslot, sasniedza ciematu gar ceļa malām rindojās desmit vai divpadsmit mājas. Sapratusi, ka tagad viņi nokļuvuši starp cilvēkiem, Tenara satraukta paskatījās uz ceļabiedru. Paskatījās, bet neredzēja viņu. Blakus, tērpies Geda drānās un apavos, viņa gaitā soļoja svešs cilvēks. Tam bija balta āda un nebija bārdas. Svešais paskatījās uz Tenaru, un viņa acis bija zilas. Viņš tai pa­mirkšķināja.

Vai es viņus piemānīšu? vīrietis teica, rUn kā tev patīk savas drēbes?

Tenara paskatījās lejup uz sevi. Viņai mugurā bija brūni lauku sievietes svārki un jaka un ap pleciem liels, sarkans vilnas lakats.

-   Ai! viņa iesaucās un aprāvās. Ai, tu esi… tu esi Geds! Izrunādama viņa vārdu, meitene ieraudzīja viņu pilnīgi skaidri: tumšo, rētaino, pazīstamo seju un tum­šās acis, un tomēr blakus stāvēja svešinieks ar baltu ādu.

-   Neizrunā manu īsto vārdu svešinieku klātbūtnē. Arī es neizrunāšu tavējo. Mēs esam brālis un māsa un nākam no Tenacbahas. Un, ja redzēšu laipnu seju, es droši vien palūgšu vakariņas. Viņš paņēma meiteni pie rokas, un abi iegāja ciematā.

Nākamajā dienā viņi devās projām, pieēduši pilnus vēderus un labi izgulējušies sienaugšā.

-   Vai magi bieži lūdz dāvanas? Tenara jautāja, kad viņi devās uz priekšu pa ceļu starp zaļām pļavām, kurās ganījās kazas un nelieli, plankumaini teļi.

-    Kāpēc tu tā jautā?

-    Man izskatījās, ka tu esi pieradis lūgt. Tev tas pat labi padevās.

-    Taisnību sakot, jā. Es esmu lūdzis visu mūžu, ja tu tā to dēvē. Redzi, burvjiem nekas liels nepieder. Ja viņi klejo apkārt, viņiem parasti ir tikai zizlis un apģērbs. Vai­rums cilvēku viņus labprāt uzņem, paēdina un dod pa­jumti. Un viņi par to atmaksā.

-    Kā viņi atmaksā?

-    Nu, atceries, piemēram, to sievieti ciematā. Es iz­ārstēju viņas kazas.

-    Kas tām kaitēja?

-    Abām bija iekaisuši tesmeņi. Zēna gados es pats ganīju kazas.

-    Vai tu viņai teici, ka esi tās izārstējis?

-    Nē. Kā es to varētu? Un kāpēc?

Pēc klusuma brīža Tenara teica: Es redzu, ka tava maģija tomēr nav noderīga tikai lielās lietās vien.

-   Viesmīlība un laipnība pret svešinieku ir ļoti liela lieta, viņš atbildēja. Protams, ar pateicību būtu diez­gan. Bet man bija žēl kazu.

Pēcpusdienā viņi sasniedza lielu pilsētu. Tā bija bū­vēta no māla ķieģeļiem, un to apjoza pēc kargadiešu pa­ražām celts mūris ar izrobotām pārkarēm, sargtorņiem visos četros stūros un tikai vieniem vārtiem, aiz kuriem lopu dzinēji ganīja lielu aitu baru. Virs dzeltenīgo ķieģeļu mūra slējās simt vai vairāk dakstiņu jumtu. Pie vārtiem stāvēja divi sargi no Dievkaraļa sardzes; pie bruņcepurēm tiem slējās sarkani spalvu pušķi. Tenara bija redzējusi vīriešus ar tādām bruņcepurēm apmēram reizi gadā ierodamies Kapeņu Vietā, lai nogādātu tur ziedojumus vergus vai naudu Dievakaraļa templim. Ejot gar mūra ārmalu, viņa to pastāstīja Gedam, un viņš teica: Ari es zēna gados tiku tos redzējis. Viņi lielā pulka iebruka Gontas salā. Ieradās ari mūsu ciematā, lai to izlaupītu. Bet mēs viņus padzinām. Pēc tam krastā pie Āras lejteces notika barga kauja, daudz vīru gāja bojā runāja, ka veseli simti. Varbūt tagad, kad gredzens atkal ir savienots un Pazudusī rūna atgūta, vairs nenotiks šādi sirojumi un kari starp Kargadas impēriju un Iekšzemēm.

-   Būtu muļķīgi, ja tas turpinātos, sacīja Tenara. Ko Dievkaralis varētu iesākt ar tādu vergu daudzumu?

Viņas ceļabiedrs, šķiet, brīdi to pārdomāja. Tas ir, ja kargadieši pakļautu sev visu Arhipelāgu?

Viņa pamāja ar galvu.

-   Diez vai tas būtu iespējams.

-    Bet skaties, cik stipra ir šī impērija, redzi, kāda liela pilsēta, kādi mūri, kādi karavīri! Kā tavas zemes spētu pretoties tādiem uzbrucējiem?

-    Šī nav sevišķi liela pilsēta, Geds uzmanīgi un saudzīgi paskaidroja. Kad es tikko atstāju savus kalnus, man ari tāda būtu likusies milzīga. Bet Jūrzemē ir daudz, daudz pilsētu, un šī to vidū nebūt nav lielākā. Zemju ir daudz, ļoti daudz. Tu tās redzēsi, Tenara.

Meitene neko neatbildēja. Sadrūmušu seju viņa gurdi soļoja uz priekšu.

-Tas ir lielisks skats, kad, braucot ar laivu, acu priekšā no jūras itin kā izaug jaunas zemes. Lauki un meži, pilsētas ar ostām un pilīm, un tirgus laukumiem, kur pārdod visu, kas vien pasaulē dabūjams.

Tenara pamāja ar galvu. Viņa saprata, ka Geds cenšas viņu uzmundrināt, taču viss viņas prieks bija palicis kalnos, krēslainajā upes ielejā. Tagad viņu bija pār­ņēmušas mokošas bailes, kas ar katru brīdi pieauga. Viss gaidāmais bija svešs un nezināms. Viņa pazina vienīgi tuksnesi un Kapenes. Kāds no tā labums? Viņa zināja sagrautā Labirinta ejas un pagriezienus, prata dejas, kas jādejo kritušā altāra priekšā. Viņa neko ne-zināja ne par mežiem, ne par pilsētām, ne par cilvēku sirdīm.

Pēkšņi viņa jautāja: Vai tu tur paliksi kopā ar mani?