Atuanas kapenes

-    Šurpceļā man pagāja divas naktis un divas dienas. Tagad mums vajadzēs vairāk.

-    Es esmu stipra, viņa teica.

-    Jā. Un drosmīga. Bet tavs ceļabiedrs ir noguris, viņš smaidīdams teica. Un mums nav daudz maizes.

-   Vai mēs atradīsim ūdeni?

-   Jā, rit kalnos.

-    Vai tu mums varēsi dabūt ēdamo? viņa diezgan bikli un neskaidri pajautāja.

-    Medībām vajadzīgs laiks un ieroči.

-    Es domāju ar burvībām.

-    Es varu atsaukt šurp trusi, viņš teica, ar saliektu kadiķa zaru bikstīdams uguni. Pašlaik truši visapkārt lien ārā no alām. Vakars ir viņu laiks. Es varētu kādu no tiem pasaukt vārdā, un viņš būtu klāt. Bet vai iespējams saķert, nodīrāt un izcept trusi, ko esi šādi pasaucis pie sevis? Badu ciešot, tas varbūt ir iespējams. Bet man tas šķiet gluži kā nodevība. -

-    Jā. Es tikai domāju varbūt tu vari…

-   Uzburt vakariņas, viņš pabeidza. Jā, es to varu. Kaut vai uz zelta šķīvjiem. Bet tā būtu ilūzija, un pēc šā­das maltītes cilvēks jūtas vēl vairāk izsalcis nekā iepriekš. Tikpat labi varētu paēst no saviem vārdiem. Uguns gais­ma viņa īsu bridi redzeja pazibam smaida vīrieša baltos zobus.

-   Tava maģija ir dīvaina, viņa teica ar jaušamu paš­cieņu balsī, kā priesteriene, kas vēršas pie maga. Izska­tās, ka tā ir noderīga tikai lielās lietās.

Geds piemeta ugunij malku, un zari uzliesmoja, sprikstēdami un dzirksteļodami ar sveķainu smaržu.

-    Vai tu patiešām vari atsaukt trusi? Tenara pēkšņi iejautājās.

-    Vai gribi to redzēt?

Viņa pamāja ar galvu.

Geds aizgriezās projām no uguns un klusi iesaucās biezajā, zvaigžņu apmirdzētajā tumsā: Kebbo… 0 kebbo…

Klusums. Nekādas skaņas. Nekādas kustības. Tikai driz vien šaudīgā uguns loka pašā ārmalā ļoti tuvu pie zemes iezibējās apaļa acs kā spoži melns akmentiņš. Pū­kainas muguras izliekums, gara, modri saslieta auss.

Geds ierunājās vēlreiz. Auss sakustējās, tai blakus no ēnas iznira otra auss, tad zvēriņš pagriezās, un Tenara īsu brīdi redzēja visu mazo, pūkaino, kustīgo kamolu, kas bezrūpīgi devās atpakaļ savās nakts gaitās.

-    Ai! viņa izdvesa, aizturēdama elpu. Tas bija jauki! Pēc neilga brīža meitene jautāja: Vai es arī tā varētu?

-Redzi…

-    Nu jā, tas ir noslēpums, viņa pārtrauca, un balsī atkal ieskanējās noraidoša pašcieņa.

-    Truša vārds ir noslēpums. To nedrīkst izmantot vieglu prātu, bez vajadzības. Taču prasme izsaukt nav noslēpums, bet drīzāk dāvana, mīklaina spēja.

-    Jā, viņa noteica, tā tev patiešām ir. Es zinu! Balsi skanēja kaisme, ko viņa necentās slēpt aiz tēlota izsmiekla. Geds paskatījās uz meiteni un neko neat­bildēja.

Viņš joprojām jutās izvārdzis pēc cīņas ar Bezvārda gariem; drebošajos tuneļos viņš bija iztērējis visu spēku. Kaut ari viņš šajā cīņā bija uzvarējis, triumfam spara vairs nepietika. Drīz viņš atkal apgūlās pēc iespējas tuvāk ugu­nij un ļāvās miegam.

Tenara sēdēja, piekurdama uguni un vērodama spožos zvaigznājus plašajās ziemas debesīs no vienas apvāršņa malas līdz otrai, kamēr spožumā un klusumā sāka reibt galva, un viņa iegrima snaudā.

Abi pamodās. Uguns bija izdzisusi. Zvaigznes, ko viņa bija vērojusi, tagad atradās tālu aiz kalniem, un austrumos bija iedegušās jaunas. Viņus bija pamodinājis aukstums, tuksneša nakts sausais aukstums un ledainais, asais vējš. No dienvidaustrumiem debesīs kāpa mākoņi.

Savāktā malka bija gandrīz beigusies. Paiesim kādu gabaliņu, Geds teica, līdz rītausmai vairs nav tā­lu. Viņa zobi tā klabēja, ka Tenara tik tikko saprata teikto. Viņi sāka kāpt augšup pa garo, lēzeno nogāzi rietumu virzienā. Krūmi un akmeņi zvaigžņu gaismā izskatījās melni, un iet nebija grūtāk kā dienā. Pēc kāda laika kustības viņus sasildīja; vairs nevajadzēja tik ļoti rauties čokurā un drebēt, un gājiens padevās vieglāk. Saullēktā viņi jau atradās uz tālākās no rietumu kalnu grēdām, kuras bi ja iežogojušas Tenaras līdzšinējo dzīvi.

Viņi apstājās birzī, kur'pie koku zariem joprojām turējās zeltainas, drebošas lapas. Geds pastāstīja Tenarai, ka tās ir apses; viņa pazina vienīgi kadiķus, nīkulīgās papeles pie upes un četrdesmit ābeles Vietas augļudārzā. Apses zarā smalki iečirpstējās sīks putnēns. Zem kokiem tecēja upe šaura, bet spēcīgu straumi; ūdens trokšņaini gāzās pār akmeņiem, veidodams kritumus, un tā steidzās, ka nepaguva sasalt. Tenarai kļuva gandrīz bail. Viņa bija pieradusi pie tuksneša, kur valda klusums un viss kustas lēni: gausas upes, mākoņu ēnas, laupītājputni, kas nestei­dzīgi riņķo virs galvas.

Viņi sadalīja maizi un pēdējo drupano siera gabalu, mazliet atpūtās un turpināja ceļu.

Līdz vakaram viņi bija tikuši diezgan augstu. Laiks bija apmācies un vējains, gaisā juta salu. Viņi apmetās nakšņot citas upes ielejā, kur bija pietiekami daudz mal­kas, un šoreiz sakūra pamatīgu ugunskuru, pie kura varēja kārtīgi sasildīties.