Atuanas kapenes

Vīrietis nolieca galvu un brīdi lūkojās sev uz rokām. Nekas nenotika. Vaska svece Arhas gaismeklī dega blāvi un vienmērīgi. Virs viņiem melnēja sienu gleznojumi spārnotie, bet lidot nespējīgie cilvēki ar sarkanām un baltām, nedzīvām acīm. Nedzirdēja nevienas skaņas. Arha nopūtās, juzdamās vīlusies un mazliet apbēdināta. Viņš ir vājš, viņš runā par lielām lietām, bet neko nespēj darīt. Viņš nav nekas cits kā tikai liels melis pat pras­mīgs zaglis viņš nav!

-    Nu labi, viņa beidzot teica un savilka apmetni, grasīdamās celties. Vilnas audums, viņai sakustoties, dī­vaini iečaukstējās. Arha pameta skatienu uz leju un iz­biedēta pietrūkās kājās.

Biezais, melnais ietērps, ko viņa bija valkājusi gadiem ilgi, bija pazudis, un ta vietā viņa ieraudzīja sev mugurā zīda kleitu tirkīza zilumā, dzidri mirdzošu kā vakara de­besis. Tā kuplās krokās krita no vidukļa lejup, un svārki bija izšūti ar smalkiem sudraba diegiem, sīkām pērlītēm un kristālā drumslām, kas maigi mirgoja ka aprīļa lietus.

Arha skatījās uz burvi, nespēdama izteikt ne vārda.

-    Vai tev patīk?

-Kur…

-    Tādu tērpu es reiz redzēju kādai princesei Saules Atgriešanās svētkos Havnoras Jaunajā pilī, viņš teica, apmierinats lūkodamies uz Arhu. Tu gribēji, lai es tev parādu kaut ko tādu, ko būtu vērts redzēt. Es tev nolēmu parādīt tevi pašu.

-   Liec tam… liec tam pazust!

-   Tu man atdevi savu apmetni, viņš gandrīz pārme­toši teica. Vai tad es nevaru kaut ko iedot tev? Labi, neraizējies! Tā ir tikai ilūzija… Skaties!

Šķita, ka vīrietis pat nepaceļ pirkstu, un viņš noteikti neizrunāja nevienu vārdu, bet nākamajā brīdi zilais, krāšņais zīda tērps bija pazudis, un Arha atkal stāvēja savā rupjajā, melnajā apģērbā.

Kādu laiku viņa palika nekustīgi stāvam.

-    Kā lai es zinu, viņa beidzot teica, ka tu esi tas, kas man liekas?

-   Tu to nevari zināt, viņš atbildēja. Un arī es ne­zinu, kas es tev liekos.

Arha atkal brīdi domīgi klusēja. Tu ar viltību varēji likt man redzēt tevi kā… Viņa aprāvās, jo vīrietis ar īsu un ātru kustību bija pacēlis roku augšup. Arha domāja, ka viņš gatavojas burvībai un aši atkāpās uz durvju pusi, bet tad viņas acis, sekodamas mājienam, apstājās pie augstā, neliela četrstūra tumšajos, velvētajos griestos pie slepenās atveres no Dvīņbrāļu tempļa.

Slepenajā atverē nebija nekādas gaismas; viņa ne­vienu virs galvas neredzēja un nedzirdēja, taču vīrietis bija norādījis uz turieni un tagad raudzījās viņā ar ciešu, jautājošu skatienu.

Abi kādu laiku cieta klusu.

-    Tava burvība ir tikai muļķīga spēle bērnu mānīša­nai, -Arha skaļi un skaidri teica. Tikai viltība un meli. Esmu redzējusi pietiekami daudz. Tu tiksi atdots Bez­vārda gariem. Es vairs nenākšu šurp.

Paņēmusi gaismekli, viņa izgāja arā, skaļi un apņē­mīgi aizgrūzdama dzelzs bultas. Durvju ārpusē viņa ap­stājās un sāka izmisīgi domāt. Ko lai tagad dara?

Cik daudz Kosila ir redzējusi un dzirdējusi? Ko viņi tobrīd runāja? Arha nevarēja atcerēties. Viņai nekad neizdevās gūsteknim pateikt to, ko viņa bija gribējusi. Vīrietis viņu nemitīgi mulsināja ar savam runām par pū­ķiem, torņiem, Bezvārda garu vārdiem, par savu vēlē­šanos palikt dzīvam un savu pateicību par apmetni, uz kura gulēja. Viņš nekad neteica to, ko viņam vajadzēja teikt. Arha pat nebija pajautājusi viņam par talismanu, kas joprojām karājās viņai kakla, paslēpts pie krūtīm.

Un labi vien bija, ja jau Kosila noklausījās.

Nu, bet kas par to ko Kosila viņai var izdarīt? Tomēr, jau uzdodama sev šo jautājumu, Arha zināja atbildi. Neko nav tik viegli nogalināt kā būrī iesprostotu vanagu. Vīrietis bija bezpalīdzīgs, ieslēgts važās akmens sprostā. Dievkaraļa priesterienei vajadzēja tikai aizsūtīt šonakt turp savu kalpu Dūbiju, lai tas nožņaudz gūstekni; ja viņa vai Dūbijs nezinātu ceļu tik dziļi Labirintā, atliktu iepūst pa slepeno atveri Apgleznotājā istabā indes putekļus. Viņai bija kārbas un trauki ar nelabām vielām gan tā­dām, kas saindē ūdeni vai ēdienu, gan tādām, kas sazāļo gaisu, lai tas, kurš to ilgāku laiku elpo, aizietu bojā. Un gūsteknis no rīta būs miris… viss būs galā. Zem Kapak­meņiem nekad vairs neiemirdzēsies gaisma.

Arha aizsteidzās pa šaurajiem akmens tuneļiem līdz ieejai Zemakmenē, kur viņu gaidīja Manans, pacietīgi tupēdams tumsa kā vecs krupis. Viņam darīja raizes Arhas gājieni pie gūstekņa. Meitene neļāva viņam nākt līdzi, tāpēc abi bija vienojušies par šādu kompromisu. Tagad viņa priecājās, ka Manans ir šeit. Vismaz viņam varēja uzticēties.

Manan, paklausies! Tev tūlīt jāaiziet uz Apgleznoto istabu. Pasaki gūsteknim, ka vedīsi viņu dzīvu aprakt zem Kapakmeņiem. Manana mazās ačteles iezibējās. Pa­saki to skaļi! Atslēdz važas un aizved viņu uz… Arha sastomījās, jo nebija vēl izdomājusi, kur varētu vislabāk noslēpt savu gūstekni.

-   Uz Zemakmeni, Manans dedzīgi pateica priekšā.

-   Nē, muļķi! Es teicu, lai tu tā pasaki, nevis dari. Pa­gaidi…