Atuanas kapenes

Nekad vēl ikdienas rituāli un pienākumi nebija liku­šies tik bezgalīgi, tukši un gari. Mazās meitenes ar bāla­jām sejām un bailīgajiem skatieniem, nemierīgās mācek­les, priesterienes, kuru sejas izskatījās bargas un saltas, bet kuru sirdīs visu mūžu slepeni bangoja skaudība un neapmierinātība, sīka godkāre un veltīgas kaislības, visas šīs sievietes, starp kurām Arha vienmēr bija dzīvo­jusi un kuras veidoja viņai pazīstamo cilvēku pasauli, tagad likās gan nožēlojamas, gan garlaicīgas.

Bet viņa, kas kalpo lielajiem spēkiem, viņa tumšās nakts priesteriene no šādas sīkumainības ir brīva! Viņai nav jābēdā par visu šo ikdienas neciešamo bezjēdzību, par garajām dienām, kuru vienīgais prieks ir dabūt pie lēcu porcijas lielāku jēra tauku piku nekā blakussēdētājai… Viņa vispār ir brīva no jebkādām dienām! Pazemē dienu nav. Tur vienmēr valda tikai nakts.

Un šajā nebeidzamajā naktī ir viņas gūsteknis tumš­ādainais vīrietis, tumšais pesteļotājs, saslēgts važas un ieslodzīts akmens istabā, gaidot un nezinot, vai viņa nāks vai nenāks un vai atnesīs viņam ūdeni, maizi un dzīvību vai upurtrauku un nāvi kā viņai pašai iegribēsies.

Par svešo vīrieti viņa bija pateikusi tikai Kosilai, un Kosila to nevienam nebija stāstījusi. Tagad viņš Apglez­notajā istabā bija pavadījis jau trīs dienas un naktis, tomēr Kosila Arhai neko par viņu nebija jautājusi. Varbūt nospriedusi, ka viņš ir miris un ka Arha ar Mananu aizne­suši viņa līķi uz Kaulu istabu. Kosila gan nemēdza neko uzlūkot par pašsaprotamu, tomēr Arha sev iestāstīja, ka viņas klusēšanā nav nekā dīvaina. Kosila visu gribēja glabāt noslēpumā un necieta, ja viņai uzdeva jautājumus. Turklāt Arha bija pieteikusi, lai nejaucas viņas darīšanās. Kosila vienkārši paklausīja pavēlei.

Taču, ja vīrietis uzskatāms par mirušu, Arha nevarēja prasīt virtuvē viņa ēdiena tiesu. Tāpēc viņa palaikam sle­pus pievāca Lielā nama pagrabos kādu ābolu vai kaltētu sīpolu un pati iztika bez ēdamā. Rīta un vakara maltītes viņa lika sev atnest uz Mazo namu, izlikdamās, ka grib ēst vienatnē, un katru nakti aiznesa ēdienu uz Labirinta Apgleznoto istabu, atstādama sev tikai zupu. Arha bija pieradusi badoties līdz pat četrām dienām no vietas, tāpēc tas viņai lielas grūtības nesagādāja. Vīrietis Labirintā notiesāja pieticīgās maizes, siera un pupu devas tik zibe­nīgi, kā krupis mēdz aprīt mušu: mirklis, un tās vairs nav. Skaidrs, ka viņš būtu apēdis arī piecas vai sešas reizes vairāk, tomēr viņš pieklājīgi pateicās, it kā būtu Arhas viesis, bet viņa namamāte pie mielasta galda; Arha bija dzirdējusi stāstus par šādiem mielastiem Dievkaraļa pilī, kur galdi esot piekrauti cepešiem, apziestām maizes rikām un kristāla krūkām ar vīnu. Viņš bija ļoti savāds vīrietis.

Kā izskatās lekšzemēs?

Arha bija nonesusi līdzi lejā mazu, salokāmu ziloņ­kaula soliņu ar krusteniskām kājām, lai nevajadzētu, vī­rieti iztaujājot, stāvēt kājās, nedz arī sēdēt uz grīdas vienā līmeni ar viņu.

-   Tur ir daudz salu. Stāsta, ka Arhipelāgā vien to esot četrdesmit reižu pa četrdesmit, un vēl ir Robežjoslu salas; tās visas neviens vēl nav apbraukājis, un neviens nav sa­skaitījis visas zemes. Un katra no tām ir citādāka nekā pārējās. Bet pati skaistākā varbūt ir Havnora, liela zeme pašā pasaules vidienē. Havnoras salā, platā līcī, kas vien­mēr pilns kuģu, atrodas Havnoras pilsēta. Tās torņi ir celti no balta marmora. Katra prinča un tirgoņa mājai ir tornis, tāpēc tie paceļas daudzi cits virs cita. Māju jumti ir no sarkaniem dakstiņiem, un visi tilti pār kanāliem ir rotāti ar mozaīkām sarkaniem, ziliem un zaļiem akmentiņiem. Un prinču karogi, kas plīvo torņos, ir visā­dās krāsās. Visaugstākajā no torņiem ir iestiprināts ErrctaAkbes zobens kā smaile, kas stiepjas debesīs. Kad Havnorā uzlec saule, vispirms tā atspīd uz šī zobena asmeņa, un tad tas spoži iezaigojas, un, kad saule riet, zobens kādu laiku laistās kā zelts.

-    Kas bija Errets-Akbe? Arha viltīgi pajautāja.

Vīrietis paskatījās uz viņu. Neko neatbildējis, viņš

viegli pasmīnēja. Tad, it kā apsvērdams, teica: Skaidrs, ka jūs šeit par viņu neko daudz nevarat zināt. Droši vien par tiem laikiem, pirms viņš ieradās Kargadas zemēs, šeit nav dzirdēts nekas. Un cik daudz tev zināms no šī stāsta?

-   Ka viņš pazaudēja savu burvestigo nūju un amuletu, un arī savu spēku tāpat kā tu, Arha atbildēja. Viņš aizbēga no Augstā priestera un devās uz rietumiem, un tur viņu nogalināja pūķis. Bet, ja viņš nebūtu nācis uz Kapenēm, nekāds pūķis viņu nebūtu apdraudējis.

-    Taisnība, sacīja gūsteknis.

Arha vairs negribēja runāt par Erretu-Akbi, nojauz­dama, ka šis ir slidens temats. Viņš esot bijis pūķu vald­nieks. Un tu teici, ka ari tu tāds esot. Pastāsti, kas tas pūķu valdnieks tāds ir!

Viņas tonis vienmēr bija izsmejošs, bet gūstekņa at­bildes tiešas un atklātas, it ka viņš jautājumus uzņemtu pilnīgi nopietni.