Atuanas kapenes

-    Nē, es atnācu, lai tos aplaupītu, vīrietis atbildēja.

Arha platām acīm skatījās nopietnajā sejā. Lielībnieks!

-    Es zināju, ka tas nebūs viegli.

-   Viegli? Tas vispār nav izdarāms. Ja tu nebūtu neticī­gais, tu to zinātu. Bezvārda gari apsargā to, kas tiem pie­der.

-   Tas, ko es meklēju, tiem nepieder.

-    Nu, protams, tas pieder tev!

-    Man uz to ir tiesības.

-   Kas tad tu tāds esi dievs vai karalis? Arha nomē­roja važās saslēgto, netīro, izvārgušo gūstekni no galvas līdz kājām. Tu esi visparastākais zaglis!

Vīrietis neko neatbildēja, bet cieši lūkojās Arhai sejā.

-Tu nedrīksti uz mani skatīties! viņa spalgi ie­saucās.

-Es negribu tevi apvainot, kundze, vīrietis teica. Es esmu svešinieks, nepiederošais. Es nezinu ne jūsu paražas, ne to, kā pieklājas izturēties pret Kapeņu pries­terieni . Esmu tavā varā un lūdzu piedošanu, ja tevi apvai­noju.

Arha stāvēja klusēdama un juta, ka vaigos sakāpj asi­nis, ka tie muļķīgi un nepieļaujami sakarst. Taču vīrietis tagad neskatījās uz viņu un pietvīkumu neredzēja.Viņš bija paklausīgi novērsis savu tumšo acu skatienu.

Kādu laiku neviens neko neteica. Izkrāsotās figūras visapkārt raudzījās viņos ar skumjām, aklām acīm.

Arha bija paņēmusi līdzi akmens krūzi ar ūdeni. Gūs­tekņa skatiens vairākkārt atgriezās pie tās, un viņa teica: Tu vari padzerties, ja gribi!

Viņš tūdaļ satvēra krūzi un, pacēlis to tik viegli, it kā ta būtu vīna glāze, iedzēra pamatīgu, garu malku. Pēc tam, saslapinājis piedurknes malu, viņš sāka berzt no se­jas un rokām netīrumus, asinis un zirnekļu tīklus. Tas aizņēma krietnu brīdi, un meitene visu laiku vēroja viņu. Kad tas bija izdarīts, vīrietis izskatījās krietni labāk, taču pieticīgā mazgāšanās bija atsegusi rētas vienā sejas pusē; tās bija vecas, sen aizdzijušas brūces, kas bāli spīdēja lumšaja ādā, četras vagas līdztekus cita citai no acs līdz žoklim, gluži ka milzīgas, nagotas ķepas atstātas pēdas.

-    Kas tas ir? Arha jautāja. Kas tās par retām?

Viņš tūlīt neatbildēja.

-Vai pūķis? viņa laujaja, cenzdamās ielikt balsī iz­smieklu. Viņa taču nākusi te, lejā, lai pazobotos par savu upuri, lai pasmietos par viņa mokošo bezpalīdzību!

-    Nē, tas nebija pūķis.

-Tātad tu vismaz neesi pūķu valdnieks.

-   Esmu, viņš diezgan negribīgi atbildēja. Es esmu pūķu valdnieks. Bet rētas es ieguvu pirms tam. Es tev teicu, ka esmu ticies ar Tumsas spēkiem jau agrāk, citās pasaules vietās. Pēdas uz sejas man atstāja kāds no Bez­vārda gariem radniecīgas cilts. Taču tas vairs nav bez vārda, jo es beigu beigās uzzināju tā vārdu.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Kādu vārdu?

-   To es tev nevaru sacīt, vīrietis atbildēja un pasmai­dīja, kaut gan viņa seja palika nopietna.

-Tās ir blēņas, muļķa valoda, zaimošana! Bezvārda gari ir Bezvārda gari! Tu nesaproti, ko runā…

-    Es saprotu vēl labāk nekā tu, priesterien, vīrietis teica, un viņa balss kļuva dobjāka. Paskaties vēlreiz! Un viņš pagrieza galvu tā, ka viņa varēja skaidri redzēt četras baisās vagas uz tumšā vaiga.

-   Es tev neticu, Arha sacīja, un balss viņai drebēja.

-    Priesterien, vīrietis laipni teica, tev nav daudz gadu, un tu noteikti neesi ilgi kalpojusi Tumšajiem spē­kiem.

-   Esmu gan! Ļoti ilgi! Es esmu Virspriesteriene, At­dzimusī. Esmu kalpojusi saviem Valdniekiem jau dau­dzus tūkstošus gadu. Es esmu viņu kalpone, viņu balss un viņu rokas. Un esmu ari viņu atriebēja pret tiem, kas apgāna Kapenes un uzlūko to, ko nedrīkst redzēt! Beidz melot un lielīties vai tad tu nesaproti, ka man pietiek teikt vārdu, lai atnāktu sargs un nocirstu tev galvu? Un, ja es aiziešu projām un aizslēgšu šīs durvis, neviens nekad vairs neatnāks šurp, un tie, kam es kalpoju, apēdīs tavu miesu, aprīs tavu dvēseli un atstās tumsā tikai tavus kau­lus!

Viņš klusēdams pamāja ar galvu.

Arha sastomījās, nezinādama vairs, ko teikt, izskrēja no istabas un ar troksni aizgrūda durvju bultu. Lai domā, ka viņa vairs neatgriezīsies! Lai svīst baiļu sviedrus tur, tumsā, lai lādējās, dreb un mēģina savas nejaukās, neva­rīgās burvestības!

Tomēr domās viņa redzēja, kā vīrietis izstiepjas guļus, mierīgs kā jērs saulainā pļavā tāds, kādu viņa bija to redzējusi pie dzelzs durvīm.

Arha uzspļāva aizbultētajām durvīm un izdarīja kus­tību, kas atvaira zaimus, tad gandrīz skriešus metās uz Zemakmeni.

Steigdamās gar tās sienu uz Zāles lūkas pusi, viņa juta zem pirkstiem akmens sarežģītos rakstus un rievas, kas atgādināja sastingušas mežģīnes. Viņu pārņēma ilgas aizdegt sveci un vēlreiz kaut īsu brīdi ieraudzīt laikazoba apstrādātos akmeņus un sienu brīnišķo mirdzumu. Aiz­miegusi acis, Arha steigšus metās uz priekšu.

Liela mantnīca