Atuanas kapenes

Arha apstājās. Viņa bieži bija staigajusi pa šo taku gar Kapeņu sienu un pazina to tikpat labi kā ikvienu /.cmcs pēdu, akmeni, dadzi vai ērkšķu krūmu Kapeņu Vieta. Kreisajā pusē lielā akmens siena bija trīsreiz augstaka par viņas augumu; labajā pusē piekalne pakāpeniski pārtapa seklā, neauglīgā ielejā, un aiz tas atkal sākās kāpums pretī rietumu kalnu pakajei. Arha parlaida skatienu tuvākajai apkārtnei, bet neredzēja neko (adu, ko nebūtu redzējusi iepriekš.

-    Zem sarkanajiem akmeņiem, kundze.

Dažus jardus zemāk sarkani lavas izciļņi veidoja kaut ko līdzīgu pakāpienam vai klints cilnim uz kalna nogāzes. Nokāpusi pie tā un pagriezusies pret to ar seju, Arha ievēroja, ka sarkanīgie akmeņi izskatās pēc rupji vei­dotām, četras pēdas augstām durvīm.

-    Kas tagad jādara?

Viņa jau sen bija uzzinājusi, ka nav nozīmes pūlelies atvērt kādas durvis, iekams nav zināms, kā tās atdaramas.

-    Manai kundzei pieder atslēgas uz visām tumšajām vietām.

Kopš savas pilngadības rituāliem Arha pie jostas nesaja dzelzs gredzenu, uz kā bija uzvērts neliels duncis un trīspadsmit atslēgas dažas garas un smagas, citas maziņas ka makšķeru āķi. Viņa pacēla gredzenu un izklaja atslēgas uz plaukstas. Sī te, Kosila teica un no­radīja uz atslēgu; pēc tam viņa ar resno rādītājpirkstu norādīja uz plaisu starp divām grubuļainu akmeņu malām.

Atslēga garš dzelzs stienis ar diviem rotātiem zo­biņiem galā ieslīdēja plaisā. Arha pagrieza to pa kreisi, spiezdama ar abam rokām, jo atslēga šķita nepadevīga; tomēr ta pagriezās bez lielas pretestības.

-    Un tagad?

-Tagad abas kopā…

Abas kopā viņas piespieda raupjo akmens plāksni pa kreisi no atslēgas cauruma. Smagi, taču bez aizķeršanās, turklāt gandrīz bez trokšņa nelīdzenais, sarkanais akmens sāka slīdēt uz iekšu, līdz paradijās Šaura sprauga. Aiz tās valdīja melna tumsa.

Arha noliecās un iegāja ejā.

Kosila, būdama smagnēja un biezi ģērbusies, ar pūlēm izspraucās pa durvju spraugu. Tikusi iekšpusē, viņa tūlīt atspiedās pret durvīm un ar piepūli aizstūma tās ciet.

Iekšā bija pilnīgi tumšs. Nemanīja ne mazākā gaismas stara. Tumsa kā mikla drana šķita spiežamies atvērtajās acīs.

Viņas pietupās un krietni saliecās, jo vieta, kurā viņas bija ienākušās, bija mazāk nekā četras pēdas augsta, tur­klāt tik šaura, ka Arha gan pa kreisi, gan pa labi sataustīja miklu akmeni.

-    Vai tev ir kāds gaismeklis?

Arha runāja čukstus, kā cilvēks mēdz runāt tumsā.

-   Nē, gaismekļa man nav, Kosila viņai aiz muguras atbildēja. Arī viņas balss skanēja klusināti, taču tajā bija jaušama dīvaina pieskaņa, it kā viņa smaidītu. Bet Kosila nesmaidīja nekad. Arhas sirds salēcās, un asinis galvā sāka strauji pulsēt. Viņa sev nikni teica: "Šī ir mana vieta, es lai piederu, un es nebaidīšos!"

Skaļi viņa nesacīja neko. Ceļš šeit bija tikai viens, un viņa devās pa to uz priekšu. Tas veda kalna iekšienē un gāja lejup.

Kosila, smagi elpodama, nāca no muguras, un viņas npģerbs berzās un vilkās gar akmeņiem un zemi.

Tad piepeši jumts pacēlās augšup. Arha varēja izslicik's taisni un, izstiepdama rokas, vairs nesataustīja sienas. Smacīgais, drēgnuma pilnais gaiss kļuva itin kā vēsāks, un tikko jaušamais virmojums ļāva nojaust, ka telpa kļu­vusi plašāka. Arha piesardzīgi paspēra necaurredzamajā melnumā vairākus soļus. Kāds olis zem sandalē ieautās kūjas atsitās pret citu oli, un niecīgā skaņa izraisīja atkilsis daudzas tik tikko dzirdamas, tālas, arvien tālā­kas atbalsis. Acīmredzot šī ala bija milzīga, augsta un plaša, tomēr tukša ta nebija: kādas neredzamu priekšmetu virsmas vai daļas saskaldīja atbalsi neskaitāmos frag­mentos.

-   Tagad mums jābūt zem Kapakmeņiem, meitene (' ukstus teica, un viņas čuksts, iekritis dobjajā melnumā, saira skaņu pavedienos, tik smalkos kā zirnekļa tīkls; vēl ilgi tie vibrēja dzirdes lokā.

-   Jā. ŠI ir Zemakmene. Ej tālāk! Es šeit nevaru kavē­ties. Jāiet gar sienu pa kreisi. Jāpaiet garām trim ejām.

Kosilas balss skanēja šņācošā čukstā, un klusās atbalsis atbildēja ar līdzīgiem šņācieniem. Viņai bija bail, viņai patiešām bija bail. Viņai nepatika atrasties šeit, starp Bezvārda gariem, to kapenes, to alās un tumsa. Šī nebija viņas vieta, un viņa te nciederejās.

-   Es atnākšu šurp ar lāpu, Arha teica, ar pirkstiem taustīdama alas sienu kreisajā pusē, lai atrastu turpmā­ko ceļu, un brīnīdamās par dīvainajiem akmeņu ap­veidiem, iedobumiem, izciļņiem, smalkajām šķautnēm un izliekumiem, kas vietām bija robotas un grubuļainas, vietām gludas kā misiņš: tas nepārprotami bija cilvēka roku darbs. Varbūt visa šī ala ir senatnes meistaru dari­nājums?

-   Šeit ir aizliegts ienest gaismu. Kosilas čuksts ska nēja skarbi. Viņa vēl nebija to pateikusi līdz galam, ka( Arha jau saprata: ta tam jābūt. Šī bija pati tumsas māj­vieta, nakts dziļākā vidiene.

Tris reizes viņas pirksti pārslīdēja atverei blīvajā, ak mcņainajā melnumā. Ceturtaja reizē viņa taustīdama pār­baudīja ejas augstumu un platumu un iegriezās tajā. Ko sila viņai sekoja.