Atuanas kapenes

Maza nama gaitenī vienmērīgi un apņēmīgi atskanēja Kosilas soļi. Lielais, smagnējais slāvs parādijas istabas durvīs, saguma, kad priesteriene paklanījās, ar ceļgalu skardama grīdu, un atkal izslējās pilnā auguma.

-    Kundze?

-    Kas ir, Kosila?

-   Man ir dota atļauja pagaidam pārraudzīt dažas no­rises Bezvārda garu valstībā. Ja kundze tā vēlētos, ir pie­nācis laiks viņai pašai uzzināt, redzēt un pārņemt sava ziņā to, ko viņa šajā dzīvē vēl nav atcerējusies.

Meitene sēdēja savā istaba bez logiem, šķietami ie­grimusi dziļā apcerē, bet patiesībā neko nedarīdama un gandrīz neko nedomādama. Pagaja labs brīdis, iekams sastingusi, vienaldzīgi augstprātīgā izteiksme viņas seja mainījās. Tomēr ta nepārprotami mainījās, kaut arī viņa centās to neizrādīt. Ar tādu kā viltības pieskaņu balsi viņa noprasīja: Labirints?

-   Labirintā mēs neiesim. Bet mums vajadzēs iet cauri Zemakmenei.

Kosilas balsī ieskanējās tik tikko jaušams baiļu tonis; varbiit tās bija tēlotas bailes, lai iebiedētu Arhu. Meitene nesteidzīgi piecēlās un vienaldzīgi atbildēja: Labi. Bet, sekodama Dievkaraļa priesterienes masīvajam stāvam, viņa sirdi gavilēja: "Beidzot! Beidzot! Beidzot es redzēšu pati savu valstību!"

Arhai bija piecpadsmit gadu. Pirms gada viņa bija iegājusi sievietes kārtā un vienlaikus kļuvusi par Atuanas kapeņu Virspriesterieni, visu Kargadas zemju augsto priesterieņu pavēlnieci, kurai nevarēja pavēlēt pat Dievkaralis. Tagad visi viņas priekša paklanīdamies nometās uz ceļgala pat drūmās priesterienes Thara un Kosila. Visi runāja ar viņu ar izmeklētu godbijību, lāču nekas nebija mainījies. Nekas nenotika. Kopš augstās iesvē­tīšanas ceremonijas bija beigušās, dienas turpinājās tieši tāpat kā iepriekš. Vajadzēja vērpt dziju, aust melnu au­deklu, malt graudus, veikt rituālus; katru vakaru vaja­dzēja dziedāt Deviņas dziesmas, svētīt durvis, divreiz gadā barot Kapakmeņus ar kazas asinīm, dejot Tukšā troņa priekšā mēness tumsas dejas. Tā bija pagājis viss gads vai tā lemts paiet arī visiem turpmākajiem mūža gadiem?

Dažreiz garlaicība pārņēma viņu tik spēcīgi, ka kļuva līdzīga šausmām; viņai šķita, ka tā žņaudz ciet elpu. Ne­sen viņa bija sākusi par to runāt. Jārunā, viņa sev teica, citādi sajukšu prātā. Viņa runāja ar Mananu. Lepnums neļāva uzticēt savas jūtas citam meitenēm, un piesardzība liedza runāt ar vecākajām sievietem, bet Manans nebija nekas vecs, uzticams uzraugs, un viņam varēja teikt visu, ko sirds veļas. Arhai par izbrīnu viņš varēja dot at­bildi.

Sen, sen, pirms daudziem gadiem, mazā, viņš teica, kad musu četras zemes vēl nebija apvienojušās kopīgā impērija un vēl nebija Dievkaraļa, kas valdītu pār visiem, bija ļoti daudz mazāku karaļu, prinču un virsaišu. Viņi allaž ķildojās cits ar citu. Un devās šurp, lai nokārtotu savas ķildas. Nāca gan no mūsu pašu Atuanas, gan no

Karego-Atas, gan no Atnini un pat no Hēr-at-Hēras, nāca prinči un virsaiši kopā ar saviem kalpiem un karavīriem. Un jautāja tev, ko lai dara. Tad tu nostājies Tukšā troņa priekšā un pateici viņiem Bezvārda garu padomu. Tas bi ja ļoti sen. Pēc kāda laika priesteru karaļi sāka valdīt pār visu Karego-Atu un drīz arī pār Atuanu, un tagad četru vai piecu cilvēka mūžu ilgumā Dievakaraļi ir val­dījuši pār visām četrām zemēm kopā, padarīdami tās par vienu impēriju. Tāpēc tagad viss ir mainījies. Dievkaralis var atcelt nepaklausīgus virsaišus un nokārtot visas ķildas viens. Un, tā kā viņš ir dievs, viņam nav pārāk bieži jāapspriežas ar Bezvārda gariem.

Arha centās pārdomāt dzirdēto. Šeit, tuksnešu zemē, starp nemainīgajiem akmeņiem, kur dzīve allaž ritēja tāpat, kā bija ritējusi kopš pasaules sākuma, laikam un gadiem nebija lielas nozīmes. Viņa nebija radusi domāt, ka dzīve var mainīties, vecas ieražas atmirt un to vietā nākt jaunas. Skatīties uz pasauli šādā gaismā viņai šķita neomulīgi. Dievkaraļa vara ir daudz mazāka par to varu, kurai kalpoju es, viņa sacīja, saraukusi pieri.

-Protams… Protams… Bet dievam tādas lietas nemēdz sacīt, manu mīlulīt. Un viņa priesterienei arī ne.

Un, uztvērusi dzirkstošo uguntiņu Manana mazajās, brūnajās acīs, viņa iedomājās par Kosilu, Dievkaraļa Augsto priesterieni, no kuras viņa bija baidījusies jau kopš pirmās dienas, kad ieradās Vietā, un saprata Manana vārdu nozīmi.

Bet Dievkaralis un viņa ļaudis atstāj novārtā kapak­meņu pielūgšanu. Neviens nenāk šurp.

-Toties viņš sūta šurp gūstekņus upurēšanai. To viņš nepamet novārtā. Un neaizmirst arī dāvanas Bezvārda gariem.

-   Davanas! Viņa templis ik gadus tiek krāsots no jau­na, altāri klāj neskaitāmas zeltījuma kārtas, gaismekļos deg rožu eļļa! Un paskaties uz Troņa zāli caurs jumts, kupols saplaisājis, pa sienu šķirbām skraida peles, lidinās pūces un sikspārņi… Bet tā tikpat dzīvos ilgāk par Dievkarali un viņa tempļiem, un par visiem karaļiem, kas nāks pēc viņa. Tā pastāvēja pirms viņiem un pastāvēs tad, kad viņu vairs nebūs. Tā ir visu norišu centrs.

-   Tā ir visu norišu centrs.