Atuanas kapenes

Durvīs parādījās galva dīvaina galva bez matiem, kā nomizots kartupelis, turklāt tādā pašā iedzeltenā krāsā. Arī acis bija brūnas un maziņas kā kartupeļa acis. Deguns starp lielajiem vaigu uzkalniem izskatījās pavisam sīks, un mutes vietā vīdēja bezlūpu sprauga. Meitene nekustē­damās skatījās šai sejā. Viņas acis bija lielas, stingas un tumšas.

-    Īlei, Tenara, mazo mīlulīt, tu esi šeit! Balss bija piesmakusi un augsta kā sievietei, tomēr tā nebija sie­vietes balss. Es te nedrīkstēju nākt, mana vieta ir ārā pie durvīm, lievenī, un es tūlīt iešu uz turieni. Bet man vajadzēja redzēt, kā manai mazajai Tenarai klājas pēc šīs garās dienas… Nu, kā jūties, mīlulīt?

Lielais, druknais stāvs bez trokšņa pagājās uz meite­nes pusi un pastiepa roku, it kā gribēdams noglaust viņas matus.

-   Es vairs neesmu Tenara, meitene teica, nenovērs­dama skatienu no vīrieša. Roka apstājās pusceļā, un pie­skāriens izpalika.

-    Nē, pēc brīža viņš čukstus teica. Es zinu. Es zinu. Tagad tu esi mazā Apēstā. Bet es…

Meitene neko neteica.

-   Tā bija grūta diena mazam bērnam, vīrietis sacīja, mīņādamies no vienas kājas uz otru, un sīkā gaisma zibēja viņa lielajā, dzeltenīgajā rokā.

-   Tu nedrīksti nākt šajā mājā, Manan.

-   Nē. Nē. Es nedrīkstu nākt šajā mājā. Ar labu nakti, mazā… Ar labu nakti!

Meitene neatbildēja. Manans lēni pagriezās un izgāja ārā. Mirgojošā atblāzma pazuda no augstās telpas sienām. Mazā meitene, kurai vairs nebija cita vārda kā Arha, Apēstā, gulēja uz muguras, saspringti skatīdamās tumsā.

Siena ap Kapeņu Vietu

Kļūdama vecāka, meitene aizmirsa visu, kas saistījās ar viņas māti, un pat neapjauta, ka ir to aizmirsusi. Viņa piederēja šai vietai, Kapeņu Vietai, un vienmēr bija tai piederējusi. Tikai dažreiz garajos jūlija vakaros, vēro­dama rietumu kalnus, kas sausi un dzeltenīgi mirgoja norietējušās saules atblāzmā, viņa iedomājās uguni, kas sen, sen bija degusi kādā pavardā ar tādu pašu dzidri dzeltenu gaismu. Reizē ar to atplaiksnlja atmiņas, ka viņa tiek turētā rokās, un tas šķita dīvaini, jo šeit viņai neviens tikpat kā nepieskārās; atmiņās pazibēja arī kāda patī­kama smarža, tikko mazgātu un salvijas ūdeni skalotu matu aromāts, un šie mati bija gari un gaiši, saulrieta un uguns krāsā. Tas bija viss, kas vēl dzīvoja meitenes at­miņās.

Protams, viņa zināja vairāk, nekā spēja atcerēties, jo viss notikušais viņai bija izstāstīts. Septiņu vai astoņu gadu vecumā meitene pirmoreiz bija sākusi prātot, kas īsti ir šī būtne, vārdā Arha, tāpēc viņa bija aizgājusi pie sava aizbildņa, uzrauga Manana, un teikusi: Pastāsti, kā es tiku izraudzīta, Manan!

Ak, tu taču visu to jau zini, mazā.

Un meitene patiešām to zināja: garā, kalsnā prieste­riene Thara savā sausajā balsī bija to stāstījusi tik ilgi,

līdz viņa visu zināja no galvas, un arī tagad viņa varēja atbildēt: Jā, es zinu. Kad nomirst Atuanas kapeņu Virspriesteriene, viena mēneša laikā pēc mēness kalendāra notiek apglabāšanas un šķīstīšanas ceremonijas. Pēc tam dažas Kapeņu Vietas priesterienes un uzraugi dodas pāri tuksnesim un staigā pa Atuanas pilsētām un ciematiem meklēdami un taujādami. Viņi meklē meiteni, kas pie­dzimusi Priesterienes nāves naktī. Kad tāda ir atrasta, viņi gaida un vēro. Meitenei jābūt veselai miesā un garā, un augdama tā nedrīkst slimot ar rahītu, bakām, tai ne­drīkst but nekādi citi defekti, un tā nedrīkst kļūt akla. Ja līdz piecu gadu vecumam meitenei nekas nekait, tad kļūst skaidrs, ka viņas miesa patiesībā ir mirušās Priesterienes jaunā miesa. Tad meitene tiek parādīta Avabatas Dievkaralim, un pēc tam viņu atved šurp uz Templi un vienu gadu apmāca. Kad šis gads pagājis, viņu aizved uz Troņa zāli un viņas vārdu atdod tiem, kas ir viņas valdnieki Bezvārda gari, jo arī viņa ir bezvārda būtne, Mūžam at­dzimstošā priesteriene.

Stāsts vārds vārdā saskanēja ar to, ko viņai bija stāstī­jusi Thara, un viņa nekad nebija uzdrīkstējusies vaicāt vēl kaut ko. Kalsnā priesteriene nebija cietsirdīga, taču ļoti salta; viņa dzīvoja pēc dzelzs likumiem, un Arha pret viņu juta bijību. Taču pret Mananu meitene šādu bijību nepavisam nejuta un, kad vēlējās, bez bažām pavēlēja viņam: Izstāsti, kā es tiku izraudzīta! Un Manans stāstīja vēl un vēlreiz: