Avalona

- Noteikti, - sacīja mežsargs. - Bet sāksim no sākuma. Nu jā, savā ziņā tā arī ir: tas, kam trūkst tēlainas domāšanas, te pazūd, krīt neprātā. Empīriskā domāšana šeit ir bezjēdzīga un bīstama. Bet tam, kurš spēj pieiet abstrakti, saprast, noticēt, - cita lieta.

– Kā tas vecticībnieks un harmonists?

- Un kā tu.

- Tādiem tiek dota ... dāvana?

- Šeit nevienam nekas netiek dots. Paskaties apkārt. Kas, tavuprāt, tas ir?

– Jūs jau paskaidrojāt.

- Ne līdz galam. Tas, ja mēs atkal darbotos ar pieejamiem priekšstatiem, parāda kas notiktu, ja cilvēki nebūtu apgānījuši savu pasauli. Paskaties uz kokiem, - mežsargs norādīja ar pirkstu tuvākā stumbra virzienā. – Tie patiesībā  vienkārši ir neviena neskarti. Šeit vispār viss neskarts, pirmatnējs. Vēlies metaforu? To, ko tu nosauci par Avallonu, var nosaukt arī citādi: Ēdene, cilvēces sākotne. Vai citādi - Visuma sākotnējā straume, tā dabiskā hipostāze. Un tas, kurš šeit nokļuvis, arī atgriežas pie sava pamatprincipa. Tāpēc pāriet sāpes, dziedējas nāvīgas brūces. Viņš nesaņem dāvanu, bet materializē savu būtību.

- Tā ir kaut kāda neērta Ēdene, - Rjazancevs atzīmēja, palūkojoties apkārt. - Vecticībnieks taču centās dziedināt cilvēci no garīgām slimībām. Bet iemācījās dziedināt tikai ķermeni. Kāpēc tik trūcīgi?

- Tu nevaino Ēdeni, tas tā, starp citu. Pasaule ir skarba – no kurienes lai rodas Ēdenes dārzi? Bet vecticībniekam par garīgām slimībām patiesībā nebija ne jausmas. Un viņš iemiesoja tikai to, uz ko bija spējīgs: dziedināt ķermeni. Un nogalināt, kad tas vajadzīgs. Tu domā, ka vietējie iedzīvotāji šeit nav bijuši gadsimtiem ilgi? Nē taču - viņi te parādās bieži. Bet viņiem ir cita apziņa, un, ja vēlies, dvēsele ir iekārtota citādi. Viņi ir atkāpušies no pamatprincipa, ciktāl to izdevās viņiem atņemt. Tici man, ne pārāk tālu. Tāpēc viņi nekļūst traki un nekļūst par brīnumdariem. Viņi vienkārši pārvietojas savā parastajā Visumā, nepārkāpjot nekādas robežas. Kā bērni. Atceries pazudušās meitenes? Arī viņas atgriezās neskartas, jo bērniem reālas robežas neeksistē.

- Tāpat kā jums?

– Tā ir pavisam cita lieta.

- Kas jūs tāds esat?

Mežsargs iesmējās.

- Saproti: nav nekādu "jūsu'. Kopumā šeit jautājums nav par kuru, bet par ko.

– Un ko tad?

Nevar izskaidrot, tu nesapratīsi. Un ja tā, lai saprastu... nu, nezinu... pirmatnējā enerģija, teiksim tā.

– Tas nozīmē - Dievs?

- Dievs ir tikai definīcija, nevis būtība.

Rjazancevs nospļāvās.

- Filozofiskas debates ir neauglīgas, ja nav sākotnējo pamatu.

- Tieši tā, - mednieks piekrita, izpūšot dūmus. – Cilvēks ir savu ideju gūsteknis, ko viņš augstprātīgi nosaucis par dabas likumiem. Caur tiem vējš nevar pūst sev pretī, ceļš ved tikai tajā virzienā, kurā ej, un laiks plūst kā ūdens pa cauruli, stingri noteiktā režīmā. Cilvēki izdomājuši labo un ļauno, bet viņi vienkārši nevar saprast, kur atrodas viens un kur otrs. Tajā pašā laikā labajam ir lemts cīnīties ar ļauno. Vai tas nav absurds? Kāds ir rezultāts – pats redzi: vienmēr gribam kā labāk, bet iznāk kā vienmēr. Tu domā, ka Visums pakļaujas tik nožēlojamiem likumiem?

Rjazancevs skumji pasmīnēja.

– Ar enerģiju strīdēties ir bezjēdzīgi.

- Tā ir - bezjēdzīgi.

– Bet kāpēc, nez, es no savas pamatnes materializēju telekinēzi? Man nav iznīcinošu tieksmju.

– Kāda telekinēze?.. – Mednieks neizpratnē sarauca pieri. - Ā, tu runā par to... Redzi, kur te būtība. Nav nepieciešams just kādas tieksmes. Kā es varētu tev paskaidrot? Nu, lūk, tu saķēries ar savu redaktoru. Jo jums nebija kopīga harizma. Pats stāstīji. Bet kas ir harizma?

- Pēc vārdnīcas atbildēt?

- Nav vajadzības. melo visi kalendāri! Es neko nezinu par tavu redaktoru. Bet tava, kā tu izteicies, harizma, ja tā ir ietērpta taustāmā formā, izrādās, ka tā ir pati par sevi... Harizma vispār ir kaut kas satriecošs.

- Un viss? - Rjazancevs aizvainoti jautāja. - Locīt kokus un biedēt kaķus? Bet es iedomājos...

–  Par kaķiem - tu velti. Galu galā tu varētu pārvietot pat kalnus - visādās nozīmēs. Atkarīgs no tā, kā tu pārvaldi...

- Es dodu priekšroku vārda spēkam.

Mednieks iesmējās.

- Dīvains cilvēks! Ar ko tu esi neapmierināts? Doma ieguva spēku, bet vārds taču ir domas iemiesojums. Izmanto savas smadzenes un beidz biedēt kaķus. Atrod citu pielietojumu.

- Pamāciet - kā?

- Kas gan tevi iemācīs? Ko tu uz Dievu visu laiku ceri? Tu pajautā sev. Šis, kā tu izteicies, spēks ir tevī pašā. Bet kā to izmantot - kurš gan cits var to zināt?!

Šajā brīdī Rjazancevs saprata, ka viņu sarunā jau sen iejaucas kāda noturīga, sveša skaņa. Tas nebija kā vēja pūtiens augšā vai meža šalkoņa. Tai vispār nebija nekāda sakara ar mežu. Dabā nekas nevar radīt mehānisku dūkoņu. Nikolajs pamāja ar galvu. Tālā, bet nemitīgā skaņa nevarēja būt nekas cits kā... automašīnas dzinēja rūkoņa.

Nikolajs no pārsteiguma sarāvās. Vai jau pienācis laiks atgriezties? Ir viegli orientēties pēc skaņas. Vai... Ak Dievs!!

- Aha, beidzot pieleca gan, - mežsargs īgni sacīja.

Rjazancevs jautājoši paskatījās uz viņu. Mežsargs pamāja.

- Uzminēji pareizi… Viņi dzenas tev pakaļ. Un arī ieslīdēja...