Avalona

Paskatījies uz viņu vērstā stobra caurumā, Rjazancevs saņēmās, sažņaudza dūres un spēcīgi pagrūda ienaidnieku. - Par Volodju! Par dzīvi, kuru pārvērtāt par atkritumu izgāztuvi! Pat visu!..

Efekts bija negaidīts. Bija tā, it kā bratoku būtu aizslaucījis pretimbraucošs vilciens, uzsvieda to gaisā, apgrieza, ietrieca zemē, ar brīkšķiem izvilka cauri grīšļiem un trieca pret koka kolonnu. Rjazancevs sarāvās no šmakstošā sitiena.

Gena un viņa otrais partneris izrādījās veikli. Rjazancevs nepaspēja viņus apsteigt. Sūkņu bises viņu rokās izšāva gandrīz vienlaikus. Nikolajs tīri mehāniski aizsargāja sevi, izstiepis rokas. Taču izrādījās, ka viņu aizsedza ne tikai plaukstas. Šķita, ka reflekss pārvērtās par neredzamu vairogu. Šāvieni dārdēja un dārdēja, bet neredzamās bruņas nelaida lādiņus cauri.

Beidzot šāvieni apklusa.

Rjazancevs nolaida rokas. Pretinieki neizpratnē mīcījās desmit metru attālumā, sastinguši, vispirms skatoties uz Nikolaju, pēc tam uz saviem kūpošajiem ieročiem. Gena atjēdzās pirmais. Viņš izmisīgi rakņājās pa kabatām, nometot patronas, un sāka pārlādēt ieroci. Viņa kustības izveda no stupora arī otro.

Rjazancevs trīcēja, viņš juta, kā iekšā uzvārās geizers un tiecas izlauzties ārā - kā nesen, kad viņš gandrīz nogāza megalīta akmens šķērsstabu. Bet tagad vairs nebija vajadzības atturēties.

Viņa ausīs atskanēja pretīga čāpstinoša skaņa, un Rjazancevs pamēģināja atbrīvot savu spēku citādi. tas viņam paklausīja slikti, kā jaudīgs traktors iesācējam šoferim. No pieskaršanās pedāļiem un svirām traktors rāvās no vietas, mētājās no grāvja uz grāvi un nevēlējās paklausīt bremzēm.

Neredzams arkls ar krakšķi uzara augsnē dziļu vagu, apgriežot biezu meža trūdu kārtu. Vaga pagāja nedaudz nost no ienaidniekiem, bet spokainais lemess pēkšņi veica līkloču, pāršķēla zemi zem Genas partnera kājām un, pārvērties par viesuli, kā piltuve aizgāja debesīs. Spiedzošs kliedziens pēc sekundes pavājinājās un izgaisa debesīs.

Gena paskatījās uz bisi, kas bija atstāta guļam tur, kur tikko stāvēja viņa palīgs, pacēla galvu, sekojot apklustošajam kliedzienam, tad, skatīdamies uz Rjazancevu, kāpās atpakaļ.

- Tu... s... sučara! Kas tu esi?!

Viņš pēkšņi aizmeta sūkņa bisi un metās sānis. Bet Nikolajs bija modrs. Viņš iztēlojās milzīgu dzelzsbetona plāksni, kas novietota uz gala kā domino. Plāksne sāka lēnām krist, ar augšējo galu nosedzot bēgošo. Kad krišanas leņķis kļuva ass, Rjazancevs novērsās. Zeme novaidēja un nodrebēja no spēcīga trieciena, skuju adatas un mazi sausi zari sabira uz Rjazanceva. Nikolajs paskatījās, kur piezemējās viņa izdomātās plātnes augšējā mala, bet neredzēja neko.

Direktors, grozīdams galvu un sagrābis zemē ​​ieaugušos zābakus, sēdēja tajā pašā vietā, kur viņu bija pienaglojis Rjazancevs. Viņš maz ko saprata, jo neredzamās lamatas turēja viņu ar muguru pret notiekošo. Bet tas padarīja visu vēl biedējošāku.

Rjazancevs, tik tikko ticis galā ar pilnā ātrumā braucošo traktoru, piegāja klāt un atlaida direktoru. Viņš nepieceļoties pagriezās. Viņa acis bija baltas un vairāk līdzinājās leikomai.

- Izslēdziet! Izslēdziet to!!

- Ko izslēgt? - Rjazancevs nesaprata. Un, kad viņam atausa, viņš ar īgnu smaidu vaicāja: — Kā labā darbojies, speciālist?

- Es? .. - direktors ātri nosauca slavenas "autoritātes" palamu un cerīgi paskatījās uz Nikolaju. Klausieties, man ir ģimene. Es esmu tikai darījumu cilvēks. Jūs taču saprotat, no bratvas vaļā nevar tikt! .. Viņi mani meklēs. Kāpēc jums vajadzīgas nepatikšanas?

"Ko ar viņu darīt? - Rjazancevs domāja. "Nevarat taču šādi, kā tārpu! .. Jābūt kaut kādām robežām."

Bet satrakojies traktors, izgājis no kontroles, trauca pats no sevis, neizvēloties ceļu. Fantoma riteņi saplacināja direktoru, kurš bija stājies ceļā, Rjazancevs tik tikko paguva aizvērt acis.

Īss bļāviens un nepatīkams gurksts lika viņam atsprāgt no šīs vietas. Pakrūtē sakustējās nelabums, bet uzreiz norima... Velns viņu rāvis! Ar ko šis ir labāks par citiem?

Aiz Rjazanceva aizsmakuši ierēcās  kravas automašīnas dzinējs. Nikolajs apgriezās. Lielgabarīta "Urāla" blāķis, krampjaini raustīdamies un no riteņiem izmetot ar zāli sajauktus zemes gabalus, rāpoja viņam tieši virsū. vadītāja seja aiz vējstikla bija balta. Viņš, iespējams, nemaz nesaprata, ko dara, vienkārši šofera instinkts spieda meklēt glābiņu pie stūres.

"Ural" riteņi pēkšņi atrada atbalstu un meta auto uz priekšu. No tā jau bija par vēlu izvairīties, Rjazancevs vienkārši izdvesa tam pretī.