Avalona

Mežsargs paskatījās apkārt un pēkšņi apsēdās uz soliņa pilsētas parkā, tajā pašā, kurā Rjazancevs, būdams students, staigāja ar meitenēm un dzēra ar draugiem, slēpjoties no ziņkārīgo acīm aiz aizaugušiem dekoratīviem krūmiem. Soliņš stāvēja zem vecas papeles samīdīta, piegružota zemes pleķa vidū. Šķiet, tieši šeit Nikolajs, izdzēris portvīna pudeli, garā vasaras naktī mīlējās ar Larisku, nepievēršot uzmanību pārmetošajai mēness sejai un no alejas krītošajai laternu gaismai. Tas bija tas pats soliņš, un nakts bija līdzīga, silta un bezvēja. Tikai laiku bija grūti noteikt. Spriežot pēc klusuma un cilvēku neesamības, bija krietni pāri pusnaktij.

— Nolaidies taču lejā, — mežsargs sacīja, atgāzies uz soliņa un izpletis rokas pār atzveltni. Viņš atvēra lietusmēteļa atlokus un pakratīja tos, it kā viņam būtu kļuvis smacīgi. Tad viņš, kā parasti, sakrustoja kājas un uzsita plaukstu sev blakus.

- Nu!

Rjazancevs piesardzīgi apsēdās patālāk.

- Labi! - sacīja mežsargs, izstaipīdamies. – Atgrieztos šeit pavisam. Zini, es viņus tajā dienā nemaz nebūtu laidis uz ielas. Durvis būtu aizslēgtas un atslēga paslēpta.

 — Beidziet izlikties, — Rjazancevs asi atcirta. - Ko jums vajag? Atnācāt sodīt?

Mežsargs iesmējās.

- Par ko tevi sodīt? Ko tu tādu izdarīji?

- Kā - par ko? - Nikolajs nevarēja atrast vārdus. - Tur tagad viss ir gājis bojā?

- Kur?

- Izbeidziet taču, - Nikolajs aizkaitināti atkārtoja. - Jūs lieliski saprotiet, par ko es runāju.

- Es gan saprotu. Neko nesaprati tu.

- Tikai nevajag atkal pūst miglu acīs.  Es domāju, ka jūs to tā sarīkojāt ar nolūku. Jā, es iznīcināju...

- Tu iznīcināji tikai to, ko gribēji izglābt. Neko vairāk.

Rjazancevs neticīgi paskatījās uz sarunu biedru.

- Avalona nav gājusi bojā?

Tu atkal aizķeries pie vārdiem. Tie priekš tevis ir kā glābšanas riņķi tukšumā, kurā tu baidies noslīkt. Avalona ir tāda pati kā viss pārējais.

- Negrūd no slimas galvas uz veselo. - Rjazancevs, vairs nebaidoties mežsarga, pārgāja uz "tu". - Sākotnējā Visuma hipostāze, difūzija - vai tad es to visu izdomāju?!

- Kurš to izdomāja, nav nemaz tik svarīgi. Tikai tu ar to izrīkojies tā, kā mācēji. Bet tagad gribi kaut ko pierādīt, kaut ko glābt, lai gan patiesībā vari tikai grimt savā tukšumā. Starp citu, par slimām un veselām galvām. Galu galā tu taču atnāci pie korejieša, ārstēt audzēju.

- Gribi teikt, ka esmu traks?

- Neko negribu teikt. Mežsargs skatījās uz sava zābaka purngalu. - Pasaule cilvēkam ir tāda, kādu to uztver jutekļi. Bet ja ar jūtām nav viss kārtībā...

Rjazancevu pārņēma aizvainojums un dusmas. Šķita, ka čūska atkal atnākusi mulsināt un jaukt. Nikolaja galva noskaidrojās, un viņš gandrīz noteikti zināja, ka tajā vairs nav augoņa. Bet kas tur atlicis? Ir kas palicis pāri?

Rjazancevs palūkojās cauri tumsai uz tuvējā koka galotni. Nakts mierā galotne strauji nošūpojās.

- Nu, labi, - mežsargs gurdi sacīja. - Ja jau tā nolēmi...

Rjazancevs stiprāk nolocīja koka galotni, tievais stumbrs skaļi nobrakšķēja. Nikolajs saprata, ka jebkurā sekundē bez piepūles var to nolauzt.

- Pieņemsim, ka tu paliksi... tāds te. - sacīja mežsargs. – Ko tas mainīs?

Rjazancevs pārdomāja: vai vispār ir vērts iesaistīties strīdā? Ja nu vienīgi tikai lai novērstu uzmanību.

– Visu tu zini iepriekš!

- Bet vai tad tu nezini? - pārtrauca mežsargs. - Tas neko nevar mainīt. Tāpēc ka tu visu laiku par Vārdu runā, visu laiku riņķī un apkārt, bet patiesībā pateikt tev nav ko. Tāpat kā daudziem pirms tevis un daudziem pēc tevis... Tu neesi nekāds galdnieks no Nācaretes. Neko tu nezini par galdnieku. Un citi arī nezināja. Bet visi tukši runāja, runāja – tukšā tukšumā. bet tas vienmēr izraisa ugunsgrēkus.

- Patīk rakņāties cilvēku domās? - Nikolajs saviebās, bet mežsargs, nepievēršot uzmanību, turpināja:

- Vārdos noformulētas patiesības neeksistē. Vai nu tev to nezināt?! Bet mēs esam iekārtoti tā, ka to turpinām meklēt, un visa būtība ir tajā, kā šis meklējumu ceļš tiek iziets. Bet dzīves skolotāji ir melojuši, melo un melos arī turpmāk - no auditorijām, no tribīnēm, no drukātajām lapām. Nācaretes galdnieks vienīgais nemeloja, bet tagad viņu vairs nav iespējams dzirdēt. Atliek minēt. Tas ir grūti, tas var aizņemt visu mūžu. Kurš to grib? Vieglāk ir izdomāt vārdus un pasniegt tos kā Vārdu. Tā mums ir tautā iecienītākā nodarbe.

– Bet otra mūsu iecienītākā nodarbe ir tiesāt un nosodīt! - Rjazancevs atcerējās.

- Es netiesāju. Kas zina, vai dzīve ir tāda, kāda tā ir, tāpēc, ka tādi esam mēs, vai otrādi? Es tikai domāju. Zini, kā ūdensmeklētāji meklēja vietu akai? Viņi paņem zaļu zariņu un staigā ar to pa apkārtni. šķiet, tīrās muļķības. Bet atrod ūdeni. Vai tas zariņš viņiem palīdzēja vai kas cits... Zini, ne visiem piemīt spējas sameklēt ūdeni. Bet tu  zariņu  uzskatīji par rungu. Es tevi nevainoju. Daudzi citi to zariņu vispār sajauca ar jebkādu absurdu. Tāpēc ūdens nav, bet slāpes moka. Dzesē tās, kurš kā prot, visbiežāk ar alkoholu. Bet no alkohola slāpes tikai pastiprinās. Kam un ko, starp citu, tu tur taisījies parādīt?