Avalona

- Divi strādnieki no tās mežonīgās brigādes, kas palika uz ceļa pie džipa. Viņi uz ciemu atskrēja - tā, saka, un tā, mežsargu nolaida no kājas, bet mēs nepiedalījāmies. Kas attiecas uz pārējo, atvainojiet, vai jūs mūs par muļķiem uzskatāt?!

Pilnvarotais Rjazancevam neticēja un neuzskatīja par vajadzīgu to slēpt.

Feldšeris saka, ka ar jums nekas slikts nav noticis. Piespieda ar apdegušu stumbru - tas, protams, nav nekāds joks. Bet jums paveicās, nav nopietnu traumu, galva gandrīz nav cietusi. Vīrs, palūk, veiksmīgi gāja pārbaudīt slazdus uz vecā ziemas ceļa, kur toreiz jūs apmaldījāties, tā nez no kurienes laikus uzdūrās jums. Pat kājas neapsaldējāt. Kāpēc tad jums tāds atmiņas zudums iestājies, a?

- Es, ziniet, neesmu mediķis, - Rjazancevs paraustīja plecus. - Es vairāk esmu cietušais…

- To mēs  vēlāk vēl noskaidrosim, - pilnvarotais apsolīja.

- Noskaidojiet. Mani tas interesē varbūt pat vairāk kā jūs. Kas attiecas uz amnēziju, cik man zināms, tā var rasties no šoka.

– Visiem šoka pietika! – pamāja pilnvarotais. - Televizors un avīzes jau aizsmakuši, kā jūs kļuvāt par upuri noziedzīgiem plēsējiem, kopā ar pieticīgo mežsargu, glābjot dabas bagātības. No augšas sabrauca lielā skaitā, pārbaudīt, kā mēs šeit nestrādājam un nevaram neko saprast. Bet viņi arī nesaprata. Jo, manuprāt, bija kāds viltīgs gājiens.

- Ko jūs ar to domājat?

Pilnvarotais trieca pret galdu dūri.

– Nu kas jūs par cilvēku – ne ar ko nevar jūs paņemt! Un Pavlovs taču uzskatīja par draugu, stāstīja, jūs, šķiet, reiz izglābāt viņam dzīvību. Nu, labi tad no krāsns - lai saprotiet, ka nav jēgas izlocīties. Mežniecībā pārbaudījām, par tiem Pioņerskas draņķiem nekādu datu nav palicis. Grozījās, runāja, bet papīrus nerakstīja un kādu āķīti neatstāja. Šoreiz. Firma "Ziemeļu mežs" Pioņerskā ir reģistrēta, un tai ir direktors. Bet viņš kaut kur pazudis, viņam neko nepajautāsi. Nav nekādu citu strādnieku, nav kantora. Ziepju burbulis. Divi. Mēs izsitām džipu un kravas automašīnu pēc numuriem. Šādas mašīnas ir reģistrētas. Bet pilnvaras tik daudz reižu pārgājušas no viena pie otra, ka tagad pats velns nesapratīs, kas par tām pēdējā laikā bijis atbildīgs. Trīs. Divi strādnieki, mūsu liecinieki, ir no kaimiņu ciema un arī neko nezina.

- Un kas no tā izriet?

- Un tas. Bratki zināja, ka viņus būs ļoti grūti izskaitļot! Arī jūs viņiem pa kājām pināties...

- Jūs mani par kaut ko apsūdzat? - Rjazancevs bija pārsteigts.

– Apsūdzību izvirza izmeklētājs, tā nav mana funkcija. Bet man ir versija, es to neslēpšu.

- Padalieties, izdariet ko labu.

Kāpēc nepadalīties? Jūs tāpat atkodīs. Jūs, inteliģences tauta, šajā ziņā esat vāji. Jums ir ko zaudēt, bet nav rūdījuma. Bratva ir spītīgi, bet jūs...

– Vai viņiem ar krēslu iedos galvā? - Rjazancevs iesmējās. – Jūs kaut ko jaucat. Mēs taču šeit runājam dvēseliski, bez protokola. Jūs esat dabas cilvēks, jums ir vienalga, kas jūsu priekšā. Un nav kur jūs pazemināt. Atšķirībā no prokurora, kurš saprot, ka bez advokāta es viņam neteikšu ne vārda. Ir arī tāds jēdziens kā sabiedriskā doma – jūs, protams, par to neesat dzirdējis, taču, iespējams, pamanījāt, kad pie jums atnāca pārbaudes. Tad kāpēc gan nepietuvoties tēmai?

- Var arī tuvāk, - pilnvarotais mierīgi piekrita. - Bandīti nogalināja mežsargu. Jūs bēgāt atpakaļ pa veco ziemas ceļu, jums pakaļ dzinās viņu mašīnā. Kur viņi tagad un kur mašīna?

– Es taču jums skaidroju jau desmito reizi: pērkona negaiss ir pēdējais, ko atceros.

- Mēs visu ieplaku izķemmējām - lieca savu pilnvarotais - neko neatradām. Ne mašīnu, ne cilvēkus, ne pēdas. Nu pēdas, labi, ar lietusgāzi aizskaloja... Ja negribat atcerēties, tad es jums paskaidrošu. Viņi jūs panāca un, visticamāk, gribēja nosist. Bet kaut kā jūs sarunājāt. Kā - neminēšu. Neuztverat to personīgi, bet es arī dažreiz lasu avīzes un skatos televīziju. Tagad gan vairs reti. Jo jūs, korespondenti, nekaunīgi melojat - arī jums sirdsapziņas nav vispār. Milicija jums - tikai vilkači formas tērpos. Bet tie, kas izlaupīja un iznīcināja valsti - ar tiem jūs vas-vas, laiziet viņiem dirsu, lai gan taisni viņi ir galvenie noziedznieki. Kāpēc lai nevarētu atrast kopīgu valodu ar sīkajiem bandītiem?!

Rjazancevs iesmējās.

- Stipra loģika! Šerloks Holmss ar savu dedukciju atpūšas! Bet turpiniet, es esmu pati uzmanība!

- Pēc tam viņi ar kravas automašīnu aizbrauca, tālāk no grēka, un paņēma jūs sev līdzi. Gandrīz divus mēnešus jūs kaut kur slēpāties, un tagad esat parādījies, lai jauktu izmeklēšanu.

"Divus mēnešus," nodomāja Rjazancevs, atkal nodrebinoties. “Ak Dievs, kur gan es biju veselus divus mēnešus?! Pērkona spēriens, tad uzreiz sniegs un baļķis uz krūtīm. Tas vecis bija pārsteigts: kā šeit nokļuvi, kāpēc nav redzamas pēdas?

Viņš skaļi teica:

– Tu nesavelkas gali kopā. Mednieks mani atrada uz ziemas ceļa, mani pie zemes spieda nogāzies, apdedzis stumbrs. Es to uzliku sev pats, vai kā?

- Kāpēc pats? Bratki, kurus jūs piesedzat arī uzlika.

- Kāpēc?