Avalona

Rjazancevs sākumā nesaprata, tad, nespēdams savaldīties, nolamājās.

- Tā jau pilnīga cūcība. Vai nu maz kas ienāk prātā tādā momentā?

– Tādos momentos tur arī ienāk galvenais.

- Labi, - sacīja Rjazancevs,  - no jums nevar noslēpt neko. Bet es arī neesmu akls. Mans spēks palika ar mani. Un pēdējais atvadu termiņš, šķiet, ir attālinājies. Ko, atņemsiet vai nelaidīsiet?

Mežsargs paraustīja plecus.

Kurš tad tevi nelaiž? Tu esi brīvs, tu esi bijis brīvs no paša sākuma. Un, kā tu to nosauci, spēku, arī neviens neatņems. Tas ir tevī – tas bija un ir. Un tāds, kāds tas ir. Bet viena problēma paliek. Ja tu atkal kaut ko aizdedzināsi...

– Un ja es atradīšu veidu, kā vārds iegūs spēku?

- Tas gan maz ticams, - mežsargs pakratīja galvu. - Bet pat ja tu to atradīsi, tad arī ar vārdu noteikti kaut ko aizdedzināsi. Atceries, kā mēģināji uzlidot augšā, tur, zem kokiem? Neizdevās. Bet sadragāt, salauzt - ar mīļu prātu - uzreiz! Demiurgs aicināja ar Vārdu aizdedzināt cilvēku sirdis. Bet viņa izmisušie tulkotāji ar saviem vārdiem aizdedzināja tikai salmus zemnieku būdās. Un viss sadega pie velna vecāsmātes. Tad atkal mēģināja aizdedzināt sirdis – te ar vienu, te ar otru. Bet degt ta gandrīz vairs nav kam, un turklāt tu jau neesi nekāds Demiurgs…

-  Etiķetes piekarinām? - Nikolajs neizturēja. - Kas kurš ir, rādīs laiks. Bet, lūk tu, ar ko tu nodarbojies? Te tev es kaut kur neiederos, te manā grāmatā  nepareizas idejas! Atkodu tevi. Tu vienmēr sēj šaubas, mulsini. Kamdēļ? Lai maldinātu?

- Maldināt var, kad ir ceļš, pa kuru iet. Tu tās arkas tik daudz reižu apstaigāji, bet tā arī nesaprati, ko tās nozīmē.

- Tu, es atceros, paskaidroji.

- Bet pats ar savu prātu nevarēji izdomāt? Vai tas stabs no mātes zemes nav apaugļošanas simbols? Arkas - vai tas nav ceļš? Un beigās...

– Un beigās sarkofāgs. Un kas tur tāds? Dzimšana, dzīves ceļš, nāve...

– Bet sākumā tas akmens tev atgādināja arī šūpuli. Vai ne tā? Savāci putekļus no tā plaukstā un palaidi tos vējā. Tu redzi tikai to, ko vēlies, tur tā nelaime. Izgājis ceļu no dzimšanas, zem dzīvības akmens velves, tu kļūsti vai nu par putekļiem, vai par jaunu dzīvību. Nevis mistiskā, bet garīgā nozīmē. Bet tev neienāca prātā paiet zem tām arkām, tu pamēgināji tās sagāzt. Tu, tāpat kā tas tumsonīgais vecticībnieks, meklēji Zvēra fizisko iemiesojumu, nesaprotot tā būtību. Vecticībnieks to atrada, kad viņu uz cietumu veda. Un tu arī atradi, iznīcināji sīkos dēmonus. Cik ātri gan atcerējies to ebreju galdnieku! Bet, ja jau viņu ievilki, kāpēc aizmirsi par otro? Kur ir trīsvienīgais Dievs, tur ir arī sātans ar antikristu un viltus pravieti. Cilvēki gadsimtiem ilgi cīnījušies ar jautājumu: kas tā par neatrisināmu pretrunu? Kas tā par pretstatu un vienotību cīņu? Tāpēc nokļūt viltus praviešos - kā nospļauties!

- Tūlīt pie dialektikas pāriesim, - ar dzēlīgumu pārtrauca Rjazancevs. - tu to labi apguvi savā katedrā.

- Neredzu, par ko te būtu jāsmejas. Katedrā doktora grādu mēģināja dabūt, nevis patiesību. Ne jau katedrās atklāja, ka visa cilvēka būtība ir tāda cīņa, tikai svarīgi, kurš tajā ņem virsroku. Tāds lūk iznāk Vārds. Tu ne jau ar mani strīdies, bet ar...

- Ej tak tu .. - Rjazancevs, līdz galam nenoklausījies, pielēca kājās, atkāpās un pagrūda mežsargu. Papeles stumbrs, pret kuru atbalstījās sols, nostenēja un sašūpojās, vidū ar brīkšķi pārlūza atzveltne un sēdeklis, uz visām pusēm aizlidoja sīkas skaidas.

- Nu, lūk, - sacīja mežsargs aiz Rjazanceva muguras. - Tā tev arī ir visa tava dialektika.

- Atšujies! - Rjazancevs atņirdzās un apgriezās.

- Labi, - mežsargs pamāja. - tikai šis tas jāpalabo. - Viņš paskatījās apkārt. - Tu nenobīsties, ka tas izskatīsies šādi...

Vecā papele, čīkstot, nošūpojās pretējā virzienā. Rjazancevs apmulsa tikai uz mirkli. Bet ar to pietika, lai stumbrs ar skaļu krakšķi pie saknēm pārlūztu, uzgāztos viņam virsū, nogāztu un piespiestu pie zemes. Rjazanceva sūtītais novēlotais enerģijas impulss, šķiet, sadūrās ar citu tādu pašu un izplēnēja gaisā. Pirms apkārtne izbalēja, Rjazancevam beidzot izdevās kārtīgi aplūkot sarunu biedra seju. Pēdējā sekundes daļā viņam šķita, ka viņa priekšā ir spogulis.

19

Aiz loga klusumā un bezvējā riņķoja lielas, lēnas sniegpārslas. Iecirkņa pilnvarotais pašķielēja uz sarmas klāto stiklu, pievilka sev tuvāk paskaidrojuma lapas.

- Parakstījies?

Rjazancevs pamāja. Viņš arī paskatījās ārā pa logu, aiz kura Učumas ciems bija aprakts lielās sniega kupenās. Ārā bija sals, bet šeit, ciema administrācijas šaurajā telpā, krāsns uzsildīja gaisu gandrīz līdz pirts temperatūrai. Iecirkņa pilnvarotais zem mundiera atvilka džempera apkakli un noslaucīja ar to nosvīdušo seju. Rjazancevam arī bija karsti.

Pilnvarotais ar neapmierinātu seju pārlūkoja tekstu un atgāzās krēslā. Viņam nepatika šāda te rakstīšana.

- Inter-r-esanti, - viņš novilka. – Protams, par mežsarga Pavlova slepkavības apstākļiem jautājumu nav. Jūsu liecība saskan ar liecinieku liecībām, vēlreizējo notikuma vietas apskati. Bet tālāk...

- Kas ir tie liecinieki? - Rjazancevs jautāja.