Avalona

- Lasiet manas domas? Es jau pamanīju... Šie nelieši ir klāt?!

Mežsargs pamāja.

– Un ko tagad?

- Paskatīsimies.

Ko nozīmē, paskatīsimies? Viņi taču... Vai arī jums ir nospļauties?

– Tu pārāk steidzies.

- Patiešām? Bet jums neienāca prātā, ko tie šeit realizēs?!

- Neko viņi te nerealizēs. Viņi tikai pēc izskata ir cilvēki. Un arī tad ne vienmēr. Bet patiesībā – tukšuma sublimācija. Kā var materializēties nekas? Padomā pats.

- Tātad - sajuks prātā?

Mežsargs paraustīja plecus.

- Nav obligāti, bet nav arī izslēgts. Galu galā viņi gandrīz nedomā empīriski vai abstrakti. Viņos dominē pirmā signalizācijas sistēma. Kad otrā tiek nomākta, ne katrreiz izdodas palikt trakam. Es taču saku, paskatīsimies.

Rjazancevs pēkšņi izplūda smieklos.

- Re kā! Idioti nevarēja atšķirt pasaku no realitātes, viņi meklēja kaut ko, kā tur nebija. Un, saprotiet, viņi aiz stulbuma to atrada!

- Visādi gadās, - mežsargs noplātīja rokas.

No šīs noskaņas Rjazancevs sajuta negantas dusmas, bet atturējās.

- Viņi tiks ārā?

- Kas zina…

- Nu, ko jūs vienu un to pašu? iespēja ir?

- Katram ir iespēja.

- Brīnišķīgi! – Rjazancevs nolamājās. - Jūs nesaprotat? Viņi ar saviem dominējošajiem refleksiem, taču nekad neapstāsies. Tie ir kā dzīvnieki, kas meklē laupījumu. Turklāt tagad tas kļuvis pavisam reāls, to viņi paturējuši savās ķetnās.

- Nu un kas?

- Kā kas? Viņi noteikti atgriezīsies – pēc mēneša, pēc gada. Tā kā nobīde ir nestabila, viņi atradīs veidu. Varat iedomāties, kas tad notiks? Jūs sakāt - Visuma sākotnējā straume?! Viņi to jums pārveidos. Tā pārveidos, ka nepazīsiet! Tā kā visu jau ir pārveidojuši tur, no kurienes atnākuši.

- Un ko tad tu iesaki?

– Man, ziniet, ir gan ieteikumi! Harizma tātad, kaut kas nomācošs? Vai varbūt nevis nomācošs, bet dzīves gaitu virzošs? Ne jau tādiem lopiem to virzīt!

- Kas attiecas uz lopiem - tas ir tāds jautājums ... Atcerējos tavu grāmatu ...

- Beidziet! Grāmatai te kāda nozīme!

- Es taču stāstīju par likumiem ...

– Jūs šeit daudz ko sastāstījāt. Volodja bija mans draugs. Un ko, tā arī atstāt visu, skatoties no kalna virsotnes?! Nē, godātais, ne dievi podus apdedzina! Un, spriežot pēc rezultātiem, viņi arī nav tie, kas regulē dzīves gaitu.

- Un kā tad tu plāno to noregulēt?

Rjazancevs, neatbildējis, pagriezās un devās pretī skaņai. Kad viņš tuvojās klajuma malai, mežsargs viņam sāpīgi pazīstamā tonī uzsauca:

- Koļa, nesteidzies. Tu tiešām neko nesaprati.

Rjazancevs uz sekundi sastinga, gribēja atskatīties. Bet viņš zināja, ka uz akmens nesēž Pavlovs. Un, ja ātri apgriezies, iespējams, varēsi redzēt, kā viņš izskatās patiesībā. Vai arī, ņemot vērā vārdus par enerģiju, neredzēsi vispār neko. Bet šai it kā nesaprotamajai enerģijai var atrast diezgan saprotamas definīcijas. Aiz verbālās miglas slēptās jau sen visiem zināms viltības nosaukums.

Nikolajs, paātrinot soļus, izlīkumoja starp milzīgajiem stumbriem pretī pieaugošajai dzinēja rīboņai. pēkšņi ausī iegriezās motorzāģa tarkšķi.

16

Kad dzinēja dārdoņa pietuvojās tik tuvu, ka caur to bija dzirdamas cilvēku balsis, Rjazancevs tālāk devās zaglīgi, cenšoties nepakustināt nevienu zaru. Ikdienas skaņas, kas sasniedza viņa ausis, pārtrauca vietējo klusumu, izplūdušā caurspīdīgajā gaisā kā tintes lāse avota ūdens glāzē. Drīz Nikolajs atradās citas meža spraugas malā. Viņš notupās un pašķīra sev priekšā biezos grīšļus.

 pāri brikšņiem, kas to no visām pusēm apņēma kā mamuts pacēlās trīsasu "Ural". Cilvēki klaiņoja apkārt. Rjazancevs ieskatījās uzmanīgāk. Jā, protams: bandīts Gena ar diviem rokaspuišiem, direktors savā kamuflāžā. Šoferis atradās uz mašīnas kāpšļa.

Tas, kurš bija šāvis uz Pavlovu, izslēdza motorzāģi, pacēlis galvu, atkāpās no milzīgā stumbra un nolamājās.

- Tādu malku h.. nogāzīsi!

- Vajag ar prātu, - skaidroja direktors. - Vispirms apļveida iegriezums, tad otrā pusē - ar ķīli ...

– Nu un regulē savus čaklos darboņus. Neesmu tev nekāds zaru cirtējs! Varbūt jau braucam prom?

- Kur mēs varam aizbraukt? - padeva balsi šoferis. - Kur ceļš?

- Bet tu pakustini batonus, paskaties!

- Jau izskatījos. Es vispār nesaprotu, kā šeit nokļuvām.

- Vajadzēja skatīties, kur brauc, - iejaucās Gena.

- Bet es taču skatījos! Nekur nenogriezos. Kur tu nogriezīsies no tās trases?! Tumšs, pērkons, gāž kā no spaiņa. Tad gandrīz ietriecos kokā. Tu pats...

- Tu nezvaigznē, bet meklē ceļu, - Gena ieteica.

- Pietiks te jums rieties, - uzkliedza direktors. - ja jau varējām tikt iekšā, varam arī izkļūt. - pa gaisu taču neatlidojām! Paskatieties, kāds mežs! Šeit taču miljoni! Nav brīnums, ka vietējie klusēja.

- Šeit droši vien ir kāds dabas liegums, - ierunājās trešais bratoks. - Kas te ļaus cirst?

- Šeit nav nekādu rezervātu, - direktors noraidīja. – Bet ar mežniecību vienosimies, ja kāds cits jau nav uzlicis ķepu. - Un paskatījās uz Genu. – kā tādi mazi bērni. Uz ceļa palika mironis, tavs lendkrūzeris un divi stulbi veči. Lūk, tā ir problēma! Starp citu, pa ceļu braukā cilvēki, viņiem ir acis.

- Veči ir tavējie! Gena atcirta. - Ja viņi žmuru nenovāks, es viņus pašus apglabāšu.