Baltā kontinenta spoki

Lovs ar lielu piepūli saprata vārdu «radio» un steigšus paskatījās uz raidītāju. No austiņām kaut kas skanēja. Cauri sprakšķiem un traucējumiem Lovs tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera plūda dīvaina gau- doņa, kas kļuva arvien stiprāka un nomāca vārdus, kurus mikrofonā iekliedza Ziro.

—    … Salauza .. . uzbruka … ak dievs …

—    Rišār, pārraidi ar Morzes signāliem! — Lovs sauca un ieslēdza signālu uztveršanas iekārtu.

Neviens tomēr neatbildēja. Austiņās skanēja gau- doņa, un cauri tai neko vairs nevarēja saprast.

Lovs paskatījās pulkstenī. Deviņi. Nakts jau klāt, bet Rasela un šefa arvien vēl nav. Arī ārstam gadījusies kāda nelaime… Varbūt viņš atkal ir piedzēries?

Heinrihs iekliedzās, un Lovs aši paskatījās atpakaj. No atvērtās lūkas plūda nespodra violeti zaļgana gaisma. Lovs strauji pielēca kājās, ķeblītis apgāzās, un viņš sataustīja virsvalka kabatā pistojes spalu. Violetās gaismas plankums kļuva arvien spožāks.

—    Kas tur ir? Stāt! — Lovs kliedza un pavērsa pistoli uz atvērto lūku. Neviens neatbildēja, taču gaisma pamazām kļuva blāvāka.

—   Stāt! — Lovs atkārtoja, piegāja pie lūkas un ieskatījās tajā.

Ledus gaitenī neviena nebija. Tikai tālu tālu, kļūdams arvien bālāks, izplūda neskaidrs violets plankums.

Lovs notēmēja… un neizšāva. Spīdošais plankums pazuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un uzbīdīja virsū smagu kasti.

Heinrihs sēdēja, nokāris pār gultas malu kāju. Plati ieplestām acīm viņš blenza uz Lovu.

—   Kas… tur… staigāja?… — Poļa seja bija bailēs saviebta, un viņš tikko spēja parunāt.

—   Nevarēju saskatīt, — Lovs atbildēja, joprojām uzmanīgi klausīdamies. — Bet tev? Kas tev notika?

—   Es . . . neatceros . . . dīvaini. . . Šķiet, guļot notirpusi viena puse … roku un . . . kāju . . . nemaz vairs nejūtu . . .

Kāds skaļi klauvēja, un viņš sakāmo nepabeidza.

Uz lūkas uzbīdītā kaste sakustējās.

Kovaļskis mēģināja piecelties, bet ievaidējās un atslīga atpakaļ uz spilvena.

—   Heinrih, neuztraucies. — Lovs piesteidzās pie gultas un aizsedza biedru ar savu augumu.

«Fred, saturies!» viņš domās sevi uzmundrināja. «Gļēvulis mirst tūkstoš reižu, drosmīgais — tikai reiz.

Tūlīt uzzināsim, kādi riebekli rāpo tur tumsā un mums visiem bendē nervus.»

Sienu skāra gaismas svītra. Lūkas vāks lēni vērās

vajā. Lovs pacēla pistoli un uzlika pirkstu uz sprūda.

*

Stonors pirmais pieslēpoja pie Lielās kabīnes galvenās ieejas. Sniegs bija notīrīts, bet apledojušās durvis no iekšpuses aizbultētas.

Stonors atviegloti nopūtās.

— Beidzot esmu mājās . . .

Tur, Ledus alā, arī bija «mājas», bet pēc visa, ko viņš piedzīvoja apakšzemes labirintā, un it īpaši pēc nakts, kas pavadīta, gaidot noslēpumainos ienaidniekus, Ledus alas mājas likās neizprotamu "draudu pilnas.

«Pēdējo dienu notikumos vispār ir daudz noslēpumaina un neizskaidrojama,» Stonors domāja. «Tikai četri ļoti reāli fakti nerada šaubas: milzīgu urāna iežu atrašana, senu raktuvju uziešana, Latikainena pazušana un Kovaļska smagā paralīze. Pārējais' robežo ar fantāziju un varbūt ir tikai halucinācija.

Pēc garajiem ziemošanas mēnešiem visiem ir pārpūlēti nervi.

Lovs un ārsts tumsā uz mirkli it kā saskatījuši pinkainu rēgu. Es un Rasels pazemes labirintā, šķiet, dzirdējām dīvainu troksni. . . Un tad vēl tas pārsteidzošais gadījums ar auklu, kurš varēja beigties traģiski, bet tagad liekas tikai ērmīgi murgi…»

Kad Stonors iedomājās, ka aukla pārgrauzta, viņš un Rasels nolēma nenošķirties un kopīgi meklēt izeju. Viņi uzlika uz auklas gala ar iežu paraugiem piebāzto mugursomu, izgāja cauri otrajam gaitenim un sasniedza milzīgu kameru, kurā līdz šim nebija bijuši. Vajadzēja nākt atpakaļ uz krustcelēm, kur viņi atstāja mugursomu.

Bet šeit atkal jauna mīkla. Aukla, kuru slidinādami pa delnu viņi atgriezās pie mugursomas, vairs nebeidzās zem tās,- bet sniedzās tālāk vienā no gaiteņiem. Viņi pat nespēja vairs saskatīt pārrāvuma vietu. Rasels gan apgalvoja, ka aukla vienā posmā esot kļuvusi

resnāka un agrāk šāda paresninājuma neesot bijis, taču arī šeit nevarēja redzēt nekādu pārrāvuma pazīmju. Iedami gar auklu, viņi bez kļūmēm sasniedza Ledus alu. Tiesa, te viņus abus gandrīz nošāva Lovs, bet Rasels par laimi paspēja iekliegties, ka nāk savējie. Naktī neviens, protams, nespēja aizvērt acu. Rasels atkal un atkal pārbaudīja auklu, mēģinādams atrast pārrāvumu, kuru viņš toreiz it kā bija redzējis, un Lovs neapnicis laboja apklusušo radioaparātu.

Beidzot nakts galu galā beidzās, un šeit galvenajā bāzē viss, šķiet, bija kārtībā.

Stonors ar slēpju nūju pieklauvēja pie apledojušām dzelzs durvīm.

Antarktikas agrīnā rīta dzidrajā, saltajā gaisā šie klauvējieni noskanēja kā gongs. Taču aiz durvīm neviens neatsaucās. Stonors gaidīja, lūpas sakniebis. Pienāca Rasels, vilkdams ragavas, kurās gulēja Heinrihs.

—    Vai aizmidzis? — Stonors īgni norūca, atkal sākdams dauzīt ar nūju durvis.

Aiz tām joprojām valdīja klusums.