Baltā kontinenta spoki

—     Ko jūs tur ālējaties? — uzkliedza Lovs, kas bija aizkavējies pie meteoroloģiskās būdiņas. — Saderu, ka ārsta kungs naktī ne degunu nav rādījis ārpus durvīm. Pie būdas nav nevienas pēdas. Aparāti noilgojušies pēc novērotāja …

—    Rītausmā puteņoja, — Stonors iebilda. — Varbūt pēdas aizvilktas ar sniegu.

—    Sarkangalvīt, mosties, vecmāmiņa atbraukusi! — Lovs auroja un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi iesvilpās.

Taču neviens neatsaucās arī pēc šā trakā svilpiena un nemitīgajiem nūjas sitieniem pa dzelzs durvīm.

—    Varbūt viņam gadījusies kāda ķeza, -— Stonors noraizējies ierunājās. — Šāds troksnis uzceltu pat tādu žūpu, kas piedzēries līdz nesamaņai. . . Būs jāuzlauž durvis.

—     Pagaidiet, — Rasels steigšus iebilda. — Durvis vēl noderēs. Pagrabā zem meteobūdas ir rezer.ves radioaparāts.

—    Lieliska ideja! — Lovs iesaucās. — Pamēģināsim sarunāties pa radio.

Meteorologs pēc brīža atgriezās, nesdams līdzi nelielu, spožu kastīti. Viņš pabīdīja ādas cepuri uz sāniem, piespieda pie auss vienu membrānu. Aparāta priekšpusē iekvēlojās zaļa actiņa. Lovs jau gribēja pieteikt savu šifrēto apzīmējumu, bet pēkšņi plati iepleta acis un neizpratnē sacīja:

—    Fred, kas tad tur atkal? — Stonors tīri nobijies vaicāja un vairs nezvetēja ar nūju pa durvīm. — Kas noticis?

—    Paklausieties tikai! — Lovs nespēja savaldīties.

—    Paņemiet austiņas! Tas nu gan ir kretīns! …

Stonors steigšus pakampa austiņas.

—    Hallo, Ledus ala! Stonor, Rasei, atsaucieties! — viņš skaidri sadzirdēja ārstu satraukti čukstam.

—    Svētā Limožas Terēza, jaunava Marija, jūsu rokās .. . hallo, sāku uztveršanu . . .

—    Fred, nevilcinies, viņš sāk uztveršanu.

Lovs nokāsējās un noraidīja ēterā tik traku lamu vārdu savārstījumu, ka Stonors novērsās un Rasels gluži samulsis sāka plūkāt bārdu.

—   Sarkangalvīt, vai tu mani saprati? — Lovs vēl pajautāja. -— Tagad es sāku uztveršanu.

—   Dzirdēju, sapratu, paldies debesu tēvam, — austiņās skanēja ārsta balss. — Fred, dieva dēļ, steidzies ātrāk! Viņi mani ielenkuši kopš vakar vakara.

—    Kādi viņi?

—    Spoki. Nupat viņi gribēja ielauzt durvis.

Lovs pārskaities atmeta ar roku.

—   Limožas pērtiķi, paklausies! — viņš kliedza mikrofonā. — Ieej virtuvē, nomazgājies un tūlīt atver āra durvis. Mēs te kvernam vairāk nekā stundu. Vai saprati, ko es teicu?

Balss radioaparāta austiņās apklusa.

Lovs atkal pagrieza pārslēdzēju.

—    Vai saprati, ko teicu?

No austiņām skaidri skanēja ārsta elpas vilcieni. Taču viņš klusēja. Lovs jau gribēja vaicāt trešo reizi, bet tobrīd ārsts iekāsējās un stostīdamies sacīja:

—   Es l-lāgā nesap-pratu… Kur jūs k-kvernat vairāk nekā stundu?

—   Iekāp Džeka gulta, paskaties periskopa un redzēsi, kur mēs kvernam.

—   Fred, es t-to nevaru izdarīt. Viņi n-nolauzuši periskopu un, liekas, aiznesuši.

Lovs aši pavērās uz sniega pauguru, zem kura atradās Lielā kabīne, un redzēja, ka periskopa caurules tur tiešām nav.

—   Nu tad papūlies saprast bez skatīšanās! Mēs stāvam pie Lielās kabīnes durvīm, desmit metru attālumā no tevis. Klauvējam vairāk nekā stundu, bet tu pa radio pielūdz Limožas Terēžu un durvis vaļā never. Mēs atvedām ievainoto Heinrihu. Vai beidzot saprati?

—    Sapratu, — mikrofonā skanēja neskaidra balss.

Pagāja vēl dažas minūtes. Beidzot gaitenī aiz durvīm kāds nāca. Ārsts zaglīgi kāpa pa trepēm. Neuz- nācis gluži augšā, viņš apstājās un laikam vērīgi klausījās.

Lovs dusmīgi iekāsējās.

—    Kas tur ir? — aiz durvīm ārsts jautāja.

—   Dakter, jūsu piesardzība, protams, ir apsveicama, — Stonors kliedza. — Bet visam ir savas robežas. Taisiet vaļā!

Aiz durvīm kaut ko cēla, bīdīja. Laikam ārsts kravāja nost barikādi. Pēc tam noklabēja metāla bultas. Durvis pavērās.

Šķirbā pavīdēja ārsta spīguļojošie briļļu stikli.

Lovs, kas stāvēja pie durvīm, pagrūda tās ar plecu. Durvis plati atvērās. Saules un sniega apžilbinātais ārsts atkāpās dziļāk gaitenī, pastiepis pretim ienācējiem garu tērauda žebērkli. Abās virssvārku kabatās rēgojās pa pistoles spalam. Aiz jostas aizbāzts plats vaļu šķēršanas nazis.

—    Paskatieties, tas nu gan ir ērms! — iesaucās Lovs un, drošs paliek drošs, savukārt pastiepa uz priekšu slēpju nūju, lai atvairītu dūrienu.

—   Ak dievs, mīļais Fred! — iesaucās Žiro, nosviezdams žebērkli, un, rokas papletis, steidzās pretim atnācējiem.

—    Sarkangalvīt, lēnām pa tiltu! — Lovs brīdināja. — Bučosimies pēc brokastīm, bet tagad palīdzi ienest iekšā Heinrihu. Viņš ir paralizēts.

Pēc brokastīm sapulcējās «kara padome».

—   Šobrīd pats galvenais ir Latikainena pazušana un Kovajska slimība, — Stonors sacīja. — Tie ir reāli fakti. Un par tiem mums jādomā vispirms… Kādi ir jūsu ieteikumi?

—    Pa radio jāpaziņo, ka Toivo pazudis, un jālūdz palīdzība, — Lovs ierosināja. — Iekām palīgi nav ieradušies, paši turpināsim meklēšanu raktuvju labirintā.