Bezgalīgais stāsts

MIHAELS ENDE

BEZGALĪGAIS STĀSTS

.

Šis uzraksts bija lasāms uz maza veikaliņa stikla durvīm, taču tāds tas, protams, izskatījās tikai tad, ja no krēslainās telpas iekšpuses raudzījās cauri rūtij uz ielu.

Laukā bija pelēks, auksts novembra rīts, un lietus lija aumaļām. Lāses ritēja lejup pāri stiklam un ķeburainajiem burtiem uz tā. Vienīgais, ko varēja saredzēt cauri rūtij, bija lietus izraibināts mūris ielas pretējā pusē.

Piepeši dunas tik sparīgi atsprāga vaļā, ka mazs misiņa zvanu ķekars, kas karājās virs tām, satraukti iešķindējās un labu laiku nespēja vien nomierināties.

Šā trokšņa cēlājs bija mazs, resns zēns, varbūt gadus desmit vai vienpadsmit vecs. Slapjie, tumšbrūnie mati krita viņam sejā, mētelis bija lietū izmircis un pilēja, siksnā pāri plecam karājās skolas soma. Puišelis bija drusku bāls un gluži bez elpas, taču, kaut ari viņu nupat vēl bija vajājusi steiga, tagad viņš stāvēja atvērtajās durvīs kā zemē ieaudzis.

Zēnam pretī stiepās gara, šaura telpa, kas dziļumā izzuda mijkrēslī. Gar sienām griestu augstumā slējās plaukti, piebāzti pilni ar dažāda formāta un lieluma grāmatām. Uz grīdas krājās milzīgas foliantu kaudzes, uz dažiem galdiem, grēdās sakrautas, gulēja mazākas grāmatas, tās bija iesietas ādā, un to muguriņas spīguļoja zeltā. Aiz grāmatu mūra, kas pacēlās cilvēka augumā telpas pretējā galā, bija samanāms lampas stars. Šajā gaismas kūlī bridi pa brīdim uzvērpās augšā dūmu kliņģeris, kļuva lielāks un tālāk izgaisa tumsā. Šie dūmi atgādināja signālus, ar kuriem indiāņi raida ziņas no kalna uz kalnu. Acīmredzot tur kāds sēdēja, un zēns patiešām tagad izdzirdēja aiz grāmatu sienas ļoti nelaipnu balsi sakām:

—   Jūs varat brīnīties vai nu iekšā, vai ārā, tikai taisiet ciet durvis. Caurvējš.

Zēns paklausīja un lēnām pievēra durvis, tad tuvojās grāmatu sienai un uzmanīgi paraudzījās ap stūri. Tur augstā aplupušas ādas atzveltnī ar galvas balstiem sēdēja smagnējs, plecīgs vīrs. Mugurā viņam bija sagumzīts melns uzvalks, kas izskatījās novalkāts un nezin kāpēc noputējis. Viņa vēders bija iespīlēts puķotā vestē. Vīram bija kails galvvidus, vienīgi virs ausīm galvai abās pusēs slējās gaisā baltu matu kušķi. Seja bija sārta un atgādināja nikna buldoga purnu. Uz bumbuļveida deguna bija uztupinātas mazas acenes zeltītos ietvaros. Turklāt vīrs kūpināja liku pīpi, iespraustu lūpu kaktiņā,— tāpēc arī mute bija savilkta šķībā grimasē. Uz ceļiem viņš turēja grāmatu, kuru acīmredzot nupat bija lasījis, bet tagad aizvēris, atstādams starp lapām kreisās rokas rādītājpirkstu, tā sacīt — grāmatzīmes vietā.

Tagad vīrs ar labo roku noņēma acenes, nopētīja mazo, resno zēnu, kurš stāvēja viņam pretī un kura mētelis pilēja, samiedza acis šaurā spraudziņā, radīdams vēl nelaipnāku iespaidu, un strupi nomurmi­nāja: «Ak Dievs!» Tad vīrs atkal atvēra savu grāmatu un lasīja tālāk.

Zēns īsti nezināja, ko iesākt, tāpēc palika stāvam, kur stāvējis, un raudzījās veikalniekā lielām acīm. «Beigu beigās vīrs vēlreiz aizvēra grāmatu — tāpat kā iepriekš atstādams pirkstu starp lapām — un saīdzis sacīja:

—    Paklausies, zēn, es neciešu bērnus. Mūsdienās gan visa mo­dernā pasaule jums izdabā līdz vājprātam — taču es ne! Es ne mazākā mērā neesmu bērnu draugs. Manā skatījumā bērni nav nekas cits kā vien muļķīgi brēkuļi, palaidņi, kuri visu izposta, kuri grāmatas pieķēpā ar ievārījumu, saplēš lapas un kuriem nospļauties par to, ka varbūt arī pieaugušajiem ir savas rūpes un raizes. Es to saku tikai tāpēc, lai tu uzreiz zinātu, ar ko tev ir darīšana. Un bez tam — bērnu grāmatu man nav, bet citas grāmatas es tev nepārdošu. Lūk, tā — ceru, ka mēs būsim viens otru sapratuši!

To visu šis vīrs bija pateicis, neizņemdams pīpi no zobiem. Tagad viņš atkal atvēra savu grāmatu un iegrima tajā.

Zēns mēmi pamāja un pagriezās, lai dotos prom, taču viņam nezin kādēļ šķita, ka dzirdēto nevar pieņemt gluži bez iebildumiem, tāpēc pagriezās vēlreiz un klusītiņām sacīja: Visi jau nav tādi.

Vif. leniim pacēla skatienu un atkal noņēma acenes.

—   Tu joprojām esi šeit? Vai tu nevarētu pateikt, kas man jādara, lai vienreiz tiktu vaļā no tāda kā tu? Nu ko tu vēlējies tik ārkārtīgi svarīgu sacīt?

—   Neko svarīgu,— zēns nomurmināja vēl klusāk.— Es tikai gribēju… ne jau visi bērni ir tādi, kā jūs sakāt.

—   Ak tā! — Vīrs tēlotā izbrīnā savilka uz augšu uzacis.— Tad, jādomā, tu pats esi tas lielais izņēmums, ko?

Resnais zēns nezināja, ko atbildēt. Viņš tikai bikli paraustīja plecus un pagriezās, lai dotos projām.

—   Un uzvedība,— viņš izdzirdēja sev aiz muguras saīgušo balsi,— tava uzvedība nav ne plika graša vērta, citādi tu vismaz būtu stādījies priekšā.

—   Mani sauc Bastiāns,— zēns sacīja,— Bastiāns Baltazars Bukss.

—   Ļoti dīvains vārds,— vīrs noņurdēja,— ar trim B. Nu jā, bet tu neesi vainīgs, ne jau pats sev esi vārdu izvēlējies. Mani sauc Karls Konrāds Koreanders.

—  Jums ir trīs K,— zēns nopietni aizrādīja.

—   Hm,— večuks norūca,— taisnība!

Viņš izpūta dažus dūmu mākonīšus.