Bezgalīgais stāsts

Bastiāns mēģināja iztēloties tēvu sēžam lielajā istabā, kurā iekārtota laboratorija, un strādājam. Visapkārt guļ dučiem cilvēku zobu atlējumi no ģipša, jo tēvs ir zobu tehniķis. Bastiāns nekad vēl nebija iedomājies par to, vai tētim šis darbs sagādā prieku. Tagad zēnam pirmo reizi tas iešāvās prātā, tikai viņš nekad vairs nevarēs tētim to pajautāt.

Ja Bastiāns tagad atgrieztos mājās, tētis baltā virsvalkā iznāktu no -laboratorijas, varbūt ar ģipša atlējumu rokā, un vaicātu: «Jau atpakaļ?» «Jā,» Bastiāns sacītu. «Vai šodien nenotika stundas?»

Viņš acu priekšā iztēlojās tēva kluso, skumīgo seju un apjauta, ka nespēs samelot. Bet patiesību nedrīkst teikt ne tik. Nē, vienīgais, kas atliek, ir iet prom, uz kaut kurieni, tālu, tālu. Tētis nekad nedrīkst uzzināt, ka viņa dēls kļuvis par zagli. Un var jau būt, viņš pat nemanīs, ka Bastiāna vairs nav. Šī doma pat deva tādu kā mierinā­jumu.

Bastiāns vairs neskrēja. Tagad viņš gāja lēnām un redzēja ielas galā stāvam skolas ēku. Pašam to nemanot, zēns bija skrējis pa parasto skolas ceļu. Šķita, ka cilvēki no ielām pazuduši, kaut arī šur tur staigāja ļaudis. Bet tādam, kas pamatīgi aizkavējies, pasaule apkārt skolai allaž rādās kā izmirusi. Un līdz ar katru soli Bastiāns sajuta arvien lielākas bailes. Zēnam tik un tā bija bail no skolas, savas dienišķo neveiksmju vietas, bail no skolotājiem, kas bez naida apelēja pie viņa sirdsapziņas vai arī tieši izgāza savas dusmas uz viņu, bail no citiem bērniem, kas zobojās un nepalaida garām nevienu izdevību pierādīt, ka viņš ir neveikls un nespēj aizstāvēties. Skola Bastiānam jau vienmēr bija likusies kā nebeidzami garš cietumsods, kas ilgs, kamēr viņš nebūs kļuvis pieaudzis, un kas viņam gluži vienkārši bez iebildumiem padevīgi ir jāizcieš.

Taču, izgājis cauri skanīgajiem gaiteņiem, kur vējoja grīdas vaska un mitro mēteļu smārds, kur uzglūnošais klusums namā pēkšņi kā vates korķi padarīja kurlas viņa ausis, un beidzot nostājies savas klases durvju priekšā, kas bija nokrāsotas tajā pašā vecu spinātu krāsā kā sienas visriņķī, Bastiāns saprata, ka viņam arī šeit turpmāk nav ko meklēt. Jāiet taču prom. Skaidrs, ka jāiet tūliņ.

Bet uz kurieni?

Bastiāns bija lasījis grāmatās stāstus par zēniem, kas salīga darbā uz kuģa un brauca plašajā pasaulē, lai atrastu savu laimi. Daži kļuva arī par pirātiem vai varoņiem, citi pēc daudziem gadiem atgriezās savā dzimtenē tik bagāti, ka neviens nespēja uzminēt, kas viņi bijuši agrāk.

Taču ko tādu Bastiāns neiedrošinājās darīt. Zēns arī nespēja iedomāties, ka vispār varētu tikt pieņemts par kuģapuiku. Bez tam viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nonāk ostas pilsētā, kur būtu tik drosmīgam pasākumam atbilstoši kuģi.

Tātad kurp lai viņš dodas?

Un piepeši Bastiānam iešāvās prātā īstā vieta, vienīgā vieta, kur viņu, vismaz pagaidām, nemeklēs un neatradīs.

Noliktava bija liela un tumša. Te dvakoja pēc putekļiem un naftalīna. Nebija dzirdama ne skaņa, ja neņem vērā lietus kluso bungošanu pa milzīgo vara jumtu. Aiz vecuma nomelnējušās spēcīgās sijas rēgojās vienādos attālumos laukā no dēļu grīdas, mazliet tālāk satikās ar citām sijām un izzuda skatienam kaut kur tumsā. Šur tur karājās zirnekļu tīmekļi, lieli kā šūpuļtīkli,— klusi un spokaini tie šūpojās caurvējā šurpu turpu. No augšas, kur bija jumta lūka, krita blāvs gaismas stars.

Vienīgā dzīvība šajā vietā, kurā laiks šķita apstājies, bija maza pelīte, kas aizripināja pa dēļu grīdu, atstādama putekļos sīksīkas pēdiņas. Tur, kur tā vilka pa zemi savu astīti, starp pēdiņām stiepās tieva svītriņa. Pēkšņi pelīte pieslējās uz augšu un ieklausījās. Tad — žvikts!— nozuda kādā spraugā starp dēļiem.

Kādā lielā slēdzenē noskrapstēja atslēga. Lēnām un čīkstēdamas atvērās noliktavas durvis, uz mirkli cauri visai telpai iespīdēja gara gaismas strēle. Bastiāns ieslīdēja iekšā, tad durvis atkal čīkstēdamas aizvērās. Zēns no iekšpuses iebāza slēdzenē lielu atslēgu un pagrieza to riņķī, tad aizšāva durvīm priekšā vēl bultu un atvieglojumā nopūtās. Tagad viņš patiešām nebija atrodams. Te neviens nemeklēs. Šeit skolas ļaudis iegriezās ārkārtīgi reti — to Bastiāns zināja pavisam droši —, un, pat ja nejaušībai labpatiktos, ka taisni šodien vai rīt te kādam būtu kas darāms, tad šis cilvēks atrastu durvis aizslēgtas. Turklāt atslēgas vairs nebija savā vietā. Un, ja šai personai tomēr kaut kā izdotos atdarīt durvis, Bastiānam vēl paliktu pietiekami daudz laika, lai noslēptos starp grabažām.

Mazpamazām zēna acis pierada pie krēslas. Viņš pazina šo vietu. Pirms pusgada skolas saimnieks tika viņu pasaucis sev palīgā nest lielu veļas grozu, kas bija pilns vecām veidlapām un dokumentiem un kas bija jānogādā noliktavā. Toreiz ari viņš bija ievērojis, kur tiek glabāta noliktavas durvju atslēga: kādā sienas skapītī, kas karājās augšējā kāpņu laukumiņā. Kopš tās reizes Bastiāns nekad vairs par to netika domājis. Taču tagad viņš to atkal bija atcerējies.