— Tā ja, patiesībā jau ir gluži vienalga, kā mūs sauc, jo mēs taču vairs neredzēsimies. Tagad es vēl gribētu uzzināt tikai vienu — proti, kāpēc tu pirmīt ar tādu blīkšķi ielauzies manā veikalā. Nudien šķita, ka tu no kāda muktu. Vai tā bija?
Bastiāns pamāja. Viņa apaļā seja pēkšņi likās kļuvusi vēl bālāka nekā pirmīt un acis arī mazliet lielākas.
— Droši vien tu esi aplaupījis kāda veikala kasi,— Koreandera kungs minēja,— vai notriecis gar zemi kādu vecu kundzi — ej nu sazini, ko tādi kā tu mūsdienās vēl mēdz pastrādāt. Vai tev dzenas pakaļ policija, mans bērns?
Bastiāns purināja galvu.
— Klāj vaļā,— Koreandera kungs skubināja,— no kā tu muki?
— No citiem.
— No kādiem citiem?
— No maniem klasesbiedriem.
— Kāpēc?
— Viņi . . . viņi nekad neliek mani mierā.
— Ko tad viņi dara?
— Viņi man uzglūn pie skolas.
— Un tālāk?
— Tad viņi klaigā vienas vienīgas muļķības. Grūsta mani un zobojas.
— Un tu to paciet?
Koreandera kungs brīdi nosodoši aplūkoja zēnu un tad pajautāja:
— Kāpēc tu viņiem nesadod pa mici?
Bastiāns paskatījās veikalniekā platām acīm.
— Nē, to es negribu. Turklāt es neesmu nekāds lielais bokseris.
— Un kā ar cīkstēšanos?— Koreandera kungs gribēja zināt.— Ar skriešanu, peldēšanu, futbolu, vingrošanu? Vai tu vispār ne uz ko neesi spējīgs?
Zēns papurināja galvu.
— Citiem vārdiem sakot,— Koreandera kungs turpināja,— tu esi vārgulis, ko?
Bastiāns paraustīja plecus.
— Bet runāt tu galu galā māki,— Koreandera kungs sacīja.— Kāpēc tu neturies saviem klasesbiedriem pretī, kad viņi izsmej tevi?
— Vienreiz es mēģināju . . .
— Un ko viņi?
— Šie iesvieda mani atkritumu tvertnē un piesēja tai virsū vāku. Divas stundas es auroju, līdz mani kāds sadzirdēja.
— Hm,— Koreandera kungs norūca,— un tagad tu vairs neuzdrošinies.
Bastiāns pamāja.
— Tātad tu piedevām vēl esi zaķpastala,— Koreandera kungs secināja.
Bastiāns nokāra galvu.
— Droši vien tu esi īsts karjerists, ko? Labākais skolnieks klasē ar apaļiem piecniekiem, visu skolotāju mīlulis, vai nav tiesa?
— Nē,— Bastiāns sacīja, joprojām vēl nodūris skatienu,— pērn es paliku uz otru gadu.
— Dievs debesīs!—iesaucās Koreandera kungs.—Tātad caur un cauri neveiksminieks,
Bastiāns neko neatbildēja. Viņš tikai stāvēja, un viss. Zēna rokas šļaugani nokarājās, mētelis pilēja.
— Kā tad viņi tevi izzobo?— Koreandera kungs gribēja zināt.
— Ak, visādi.
— Piemēram?
— «Kokā sēž un ņammā mūsu lielais čamma. Brakšķēdams dveš resnais zars: «Nav vēl redzēts šitāds svars!»»
— Ne pārāk asprātīgi,— Koreandera kungs izmeta,— un ko vēl?
Bastiāns mazliet vilcinājās, tad noskaitīja:
— Fantazētājs, niekkalbis, lielībnieks, blēdis . . .
— Fantazētājs? Kāpēc?
— Es reizēm sarunājos pats ar sevi.
— Ko tad tu tādu, piemēram, runā?
— Es izdomāju visvisādus stāstus, izgudroju vārdus, kādu vēl nemaz nav, un tamlīdzīgi.
— Un šos stāstus tu stāsti pats sev? Kāpēc?
— Nevienu citu taču tie neinteresē.
Koreandera kungs brīdi domīgi klusēja.
— Un ko par to saka tavi vecāki?
Bastiāns uzreiz neatbildēja. Tikai pēc laiciņa viņš nomurmināja:
— Tētis nesaka neko. Viņš nekad neko nesaka. Viņam viss vienalga.
— Un tava mamma?
— Viņas . . . vairs nav.
— Vai tavi vecāki ir šķīrušies?
— Nē,— Bastiāns paskaidroja,— mamma ir mirusi.
Šajā mirklī iezvanījās tālrunis. Koreandera kungs ar zināmu piepūli piecēlās no atzveltnes krēsla un šļūcošiem soļiem iegāja nelielā kabinetā, kas atradās aiz veikala. Viņš nocēla klausuli, un Bastiāns neskaidri dzirdēja, kā Koreandera kungs nosauc savu vārdu. Tad kabineta durvis aizvērās un nebija dzirdams nekas vairāk kā vien apslāpēta murmināšana.
Bastiāns stāvēja un īsti nespēja saprast, kas viņam bija lēcies — kāpēc viņš kļuvis tik vaļsirdīgs un visu to izstāstījis. Zēns necieta, ja viņu kāds iztaujāja. Pēkšņi — kā zibens ķerts — Bastiāns sev par šausmām atcerējās, ka var nokavēt stundas, jā, katrā ziņā, pēdējais laiks steigties prom pa galvu pa kaklu — taču viņš palika stāvam, kur stāvējis, nespēdams saņemties. Kaut kas zēnu turēja ciet, tikai viņš nezināja — kas.
No kabineta joprojām vēl bija dzirdama apslāpētā balss. Tā bija gara saruna pa tālruni.
Bastiāns aptvēra, ka jau labu laiku stīvi lūkojas uz grāmatu, ko Koreandera kungs pirmīt bija turējis rokās un kas tagad gulēja ādas atzveltnī. Viņš vienkārši nespēja no tās novērst acis. Bija tāda sajūta, it kā tā izstarotu kādu magnētisku spēku, kas neatvairāmi pievelk.
Zēns pietuvojās atzveltnes krēslam, lēnām izstiepa roku, pieskārās grāmatai — un tajā pašā acumirklī viņam iekšā kaut kas noklikšķēja, it kā būtu aizcirtušās ciet kādas lamatiņas. Bastiānam radās neskaidra nojauta, ka līdz ar Šo pieskārienu būtu iesācies kaut kas neatsaucams un tas tagad neapturami ies savu ceļu.